Nabaga saimnieks gan strādājis un pūlējies savā mājā, bet neticis nemaz uz priekšu. Vienu vakaru bēdādamies viņš sācis domāt, vai nevarētu velnam padoties, lai tas palīdzētu. Tūliņ ari parādījies velns un sacījis: «Es būšu pie tevis par kalpu bez algas un pārtikas, Es darīšu visādus darbus, kādus vien man liksi. Bet, kad tev darba vairs nebūs, tad es paņemšu tavu dvēseli. Ja tu man uzdosi tādu darbu, ko es nevaru padarīt, tad tu būsi no līguma vajā un es iešu projām.»
Saimnieks nu pārdomā pie sevis: «Darba jau cilvēkam nekad nav trūcis. Ja nu vēl izdomā ko dikti grūtu, tad viegli tikt atkal no velna vaļā.»
Labi apdomājies, saimnieks nu noslēdz ar velnu līgumu. Jau tūliņ viņš uzdod velnam apart tīrumus. No rīta skatās: visi tīrumi jau uzarti; un velns atkal prasa darba. Nu saimnieks uzdod, lai nocērt mežā kokus un pārved malku mājā. Rītā koki jau ir nocirsti, sazāģēti, pārvesti mājā, saskaldīti un malka sakrauta ielās. Tad saimnieks liek purvā grāvjus rakt. Rītā jau atkal visi grāvji izrakti. Saimniekam nu metas bailes, kur tik daudz darba varēs sadomāt, bet velnstikai priecājas, vai vairāk darba vairs nebūšot. Saimnieks domā, domā – pēdīgi nosaka: «Man kūtī ir aita ar sprogainu vilnu. Ej nocērp to aitu un izstiep vilnu taisnu.»
Aita gan drīz ir nocirpta, bet vilnas stiepšana nepavisam neveicas. Gan velns velk vilnu caur lūpām, gan caur zobiem, bet, kā tik laiž vilnu vaļā, tā tā atkal savelkas sprogās. Tā izpūlējies, velns nospļaujas un aizbēg, bet saimnieks nu bija no velna brīvs.