Saimnieks un velns

Nabaga saimnieks strādājis un pūlējies savā mājā, bet tā arī nav ticis uz priekšu. Kādu vakaru, bēdājoties, viņš sācis domāt: “Varbūt jāpadodas velnam, lai tas palīdz?”

Un tūliņ arī parādījies velns, sacīdams:
– Es būšu tev par kalpu bez algas un pārtikas. Darīšu visus darbus, kādus vien man liksi. Bet, kad tev darba vairs nebūs, tad es paņemšu tavu dvēseli. Ja tu man uzdosi tādu darbu, ko es nespēšu paveikt, tad būsi no līguma brīvs, un es iešu projām.

Saimnieks pārdomā pie sevis: “Darba jau cilvēkam nekad nav trūcis. Ja vēl izdomāju ko pavisam grūtu, tad viegli tikšu no velna vaļā.”

Labi apdomājies, viņš noslēdz ar velnu līgumu.

Tūlīt saimnieks uzdod pirmo darbu – apart tīrumus. No rīta skatās: visi tīrumi jau uzarti, un velns atkal prasa nākamo darbu. Tad saimnieks liek nocirst kokus mežā un pārvest malku uz māju. Nākamajā rītā viss jau padarīts: koki nocirsti, sazāģēti, pārvesti, saskaldīti un sakrauti ielās.

Tad viņš uzdod rakt grāvjus purvā. Rītā visi grāvji jau izrakti. Saimniekam sāk mesties bail – kur vēl ņemt tik daudz darba? Bet velns tikai priecājas un vaicā, vai vēl darba nebūšot.

Saimnieks domā un domā, līdz beidzot saka:
– Man kūtī ir aita ar sprogainu vilnu. Ej, nocērp to aitu un izstiep vilnu taisnu.

Aitu velns ātri vien nocērpj, bet vilnas stiepšana nemaz neveicas. Gan velk to caur lūpām, gan caur zobiem, bet, kā tik laiž vaļā, tā vilna atkal savelkas sprogās. Tā velns mocās un pūlas, līdz beidzot nospļaujas un aizbēg.

Saimnieks nu bija no velna brīvs.