Vienreiz viens vīrs gājis pa mežu. Vai nu mežsargs, vai kas viņš tur bijis, vai arī tāpat tikai izgājis pastaigāties. Uz vienu reizi viņš saticis mežā vellu. Vells tūlīt iet klāt un teic vīram tā: «Uzmini, cik vecs esmu, tad tu dabūsi trīs maisus naudas.»
Vīrs nodomājis, ka nauda jau nu būtu gan dikti laba lieta – un vēl trīs maisi. Vai traks, tad jau viņš var dzīvot, kā tikai viņam patīkas, bet kā tad lai viņš uzmin, cik vellam ir gadu. Padomājis un tad teicis: «Šodien es gan neminēšu, bet atnāc rīt uz to pašu vietu, tad es pateikšu, cik tev ir gadu.»
Vellam vaļas diezgan, un viņš apsolījies rit te atnākt. Norunājuši laiku ar vēl, kad viņi te ieradīsies. Vīrs aizgājis pirmais, ielīdis krūmos un gaidījis, kad atnāks vells. Kā vells bijis pienācis, tā vīrs sācis krūmos kūkot par dzeguzi. Vells klausījies, klausījies tādu laiku un tad iesaucies: «Vai tu traks, es deviņdesmit deviņus gadus esmu nodzīvojis, bet vēl nekad nebiju dzirdējis dzeguzi kūkojam ziemas laikā!»
Āre, nu jau vīram visa gudrība bijusi rokā. Viņš gājis vellam klāt. Vells prasījis, vai nu viņš varēs pateikt, cik viņam ir gadu. Vīrs paskatījies labi uz viņu un tad teicis: «Man liekas, ka tu esi deviņdesmit deviņus gadus vecs.»
Vells tikai pabrīnījies vien, kā vīrs to var zināt. Bet nu jau nekas cits vairs neatlicies – un vellam vajadzējis gādāt tikai naudu. Atnesis visus trīs maisus, un virs varējis dzīvot bagāti. Nekā vairs netrūcis.