Diviem saimniekiem lauki bija robežojās. Vienam no tiem labība auga varena, bet otram – ne nieka, lai gan viņš vienmēr bija lūdzis Dievu. Beidzot, kad vispār vairs nekas neizdevās, viņš sāka lūgt velnu, lai tas palīdz izaudzēt labību. Un ko domājat – labība patiešām sāka augt!
Kādu svētdienu nabaga saimnieks izgāja laukus aplūkot un pašā krustcelē satika velnu. Tas viņam sacīja:
– Es tev audzēšu labību uz dzimumu dzimumiem, ja vien piekritīsi: šogad es ņemšu labības virsu, tu – apakšu.
– Nē, nē, virsu ņemšu es, tu – apakšu, – atbildēja saimnieks.
– Labi, – teica velns, – šogad ņemšu apakšu. Bet klausies, saimniek! Ja kādreiz gribi pie manis atnākt, tad noej līdz lielajam akmenim laukmalā un piesit trīs reizes – es tevi ielaidīšu.
Un tā viņi izšķīrās, šķietami draudzīgi.
Pļaujas laikā saimnieks nopļāva savu labību un sameta veselas septiņas stirpas – tik vareni tā auga. Taču naktī pēc ražas novākšanas sacēlās briesmīgs vējš, gandrīz vai visu pasauli aizpūta. No rīta saimnieks izgāja laukā un tikai brīnījās: kur rugāji? Viss lauks melns – kā izravēts. Beidzot viņš saprata: tas bija vakardienas vējš – velns to palaidis, lai ievāktu “savu” ražas daļu.
Nākamajā gadā velns sacīja:
– Tagad es ņemšu virsu, tu – apakšu!
– Labi, ņem apakšu! – atbildēja saimnieks.
Tajā gadā saimnieks iestādīja kartupeļus. Kad pienāca rudens, kādu nakti atkal dzirdams – vējš trakā ātrumā svilpo. No rīta viņš gāja skatīties – ne laksta vairs uz lauka, bet zemē kartupeļi skaisti palikuši. Nu, tas bija izdevies!
Pēc ražas novākšanas saimnieks uzvārīja stipru alu un devās pie akmens aicināt velnu uz mielastu. Velns atnāca un piedzērās tik stipri, ka saimniekam nācās viņu uz mājām gandrīz vai stiept. Beidzot velns, pie akmens klibodams, sacīja:
– Tagad jau pats tieku iekšā. Ej atpakaļ! Bet rīt nāc ciemos – mans alus būs gatavs.
No rīta saimnieks piesita pie akmens trīs reizes. Velns izlīda un aicināja iekšā, sakot, ka alus jau norūdzis. Iegājis. Kas tur? Liela sile pilna ar vārītiem kartupeļu lakstiem – tas esot alus! Pie siles gulēja milzīga karote, ko tikai stiprs vīrs var pacelt. Velns skubināja:
– Nekaunies! Ņem karoti un baudi!
Saimnieks, karoti abām rokām satvēris, nedaudz nogaršoja. Ak, dieniņ! Ne pēc apšu sulas, ne pēc samazgām – jāsaka kā ir: “Lai velns dzer tādu!”
Bet velns tikai uzstāj:
– Dzer, dzer – neapsmādē!
Saimnieks sadusmojās un zvēla velnam ar karoti pa pieri. Velns iebrēcās:
– Ko?! Tu mani gribēji nosist?
– Ej, muļķis! Tas stiprais alus lika man tā darīt.
– Nē, nē! Tu mani gribēji nogalināt. Par sodu tev jāuzmin mani zvēri. Ja uzminēsi, laidīšu vaļā. Ja ne – nokaušu!
Velns pazuda sānu istabā un izveda divus zvērus.
– Kas tie ir?
– Kas tad tos nepazīst – viens ir vilks, otrs – lācis! – saimnieks sacīja.
– Labi, uzminēji. Bet tagad atved no saviem zvēriem kādu tādu, ko es nepazīstu – tikai tad tiksi vaļā.
Saimnieks aizskrēja mājās, paņēma cūku, sasēja striķī un vilka uz akmeni. Cūka kvieca tik skaļi, ka ausis krita ciet, bet saimnieks vilka vēl sparīgāk. Kad bija jau pie akmens, velns izbāza galvu un izbļāvās:
– Nē, nenāc tuvāk! Ved atpakaļ to briesmīgo zvēru! Tu esi uzvarējis! Lai tev labība aug taviem bērnu bērniem, tikai lūdzu — nenāc vairs pie manis!