Cīrulītis lidinājās pār rijas jumtu un dziedāja jauki. Vārna vaicā: „Cīrulīti, cīrulīti, kas tev par jautrību uzgājusi?”
„Kā nebūšu jautrs, bērniņi perēklī!”
„Ai, cīrulīti, parādi arī man savus bērniņus.”
Parāda — vārna atkal: “Ai, cīrulīti, cīrulīti, es ņemšu tavus bērniņus mācībā!”
“Ņem, ņem — mācība laba lieta!”
Vārna sakampa cīrulīša bērniņus, stiepa uz mājām mācībā ņemt; bet nedabūja mācīt ne druskas: aprija visus.
Nu cīrulītis dziedāja bēdīgi, skumīgi bērniņu labad. Atskrēja sunītis Poģītis, ļukušām austiņām, vaicāja cīrulītim: „Ko dziedi skumīgi? Vakar, aizvakar dziedāji citādi.”
„Kā nedziedāt skumīgi? Vārna vakar bērniņus apēda.”
„Ai, cīrulīt, tad iešu gulšos pie salmu stirpas, tur atnāks vārna man acis izknābt, bet dziedi tīšām jautri, līksmi, lai vārna domā, ka vēl tev kur bērniņi.”
Suns gulēja, cīrulis dziedāja — vārna klāt: „Ko dziedi, cīruli, atkal tik jautri?”
„Kā nedziedāt jautri: nokrita Poģītis ļukušām austiņām.”
„Kur tad viņš ira? Iešu tam acis knābt laukā.”
„Redz, kur tas atstiepies pie salmu stirpas!”
Vārna uzlaidās Poģītim uz muguras un pirmais vārds tūliņ: „Klangs, klangs! kur citas vārnas?”
Bet Poģītis sunīts — ak tavu grābēju! — paņēma vārnu bez labdienām.
Ķerkliņš Ūziņniekos, Brīvzemnieka “Mūsu tautas pasakas”