Vārna redzējusi sētā, ka bērns nolaiza maizes riecienam biezpienu, bet maizi nemaz nekož. Māte rājusies: “Tu esi kārs, kārs, kod maizi arī klāt!” “Kārs, kārs! kārs, kārs!” vārna ķērkusi pakaļ un aizlaidusies rāceņu laukā, kur neviļot satikusi balodi.
Balodis tā kā vakar bij apgājis apsētu miežu lauku un brīnum pielasījies; bet šodien rāceņu laukā nemaz nevedies, tādēļ iesaucies dusmīgi: “Kas, velns, tā par sēklu! Ko arājs sēj, to var dabūt, bet šo sēklu, ko arājs nav sējis, izmeklējies cauru dienu, muļķis palikdams – nav un nav; skaidri acis izspulgo te skatīdamies!” Bet vārna atteikusi: “Tu esi kārs, kārs! kas tevi, jēlknābi, nepazīst: no tā gribi pārtikt, ko arājs izsējis. Tā tu lielies: puspūr pauts piedēj, puspūr pauts piedēj! un, ja apskatās: vairāk nav kā divi.”
J. Upīts Gatartiešos.