Vienam tēvam bijis dēls vārdā Stiprais. Kad Stiprais bija izaudzis, tas sacījis tēvam : “Tēt, parādi jele, cik lieli ir mūsu lauki.”
Tēvs vedis rādīt. Bet lauka vidū augusi liela, liela egle. Stiprais vaicājis: ,,Kas tā par puķīti?” un izrāvis egli, pie galotnes ņemdams, ar visām saknēm. Tēvs brīnījies; bet Stiprais ar vienu roku turējis egli gaisā, ar otru nobraucījis zarus, teikdams: “Te man būs laba nūja, kad iešu pastaigāties.”
Tas nu tas. Pārgājuši mājā – Stiprais izstaigājies prasījis mātei ēst. Māte gājusi paraudzīt ātrumā ko uzkost; bet tēvs sacījis :
“No nieka viņam nekā nav ko iesākt. Izvāri labāk biezputru mūsu piecu nēšu katlā.”
Māte izvārījusi un patlaban gribējusi biezputru ēdamā podā likt; bet Stiprais sacījis: “Ko tad jūs te vēl smalstīsit? – Paēdīšu tāpat no katla.”
Un tā licies klāt un izēdis visu. Bet tēvs, to redzēdams, saraucis pieri : “Nē, dēls, ja tā gribi ēst, tad nespēju tevi vairs turēt. Tev jāiet pie ķēniņa; tur tu varēsi pēc sava prāta izstrādāties un izēsties.”
“Ja, ja, tēt, tas viss varētu notikt; bet tā jau gan neiešu, kad tikai man liks. Lai ķēniņš man nāk pakaļ, tad iešu.”
Labi. Ķēniņš nu atsūtījis vienreiz, otrreiz – Stiprais kā neiet, tā neiet. Sūtījis seši zaldātus pakaļ – vēl negājis. Nu, ja tā ar labu nē – zaldāti domājuši ar varu aizdabūt; bet Stiprais pasmējies: “Ko es te ar jums, seskiem, ilgāki niekošos – še! Un tā krāvis katram zaldātam ar vienu pirkstu un nositis. Bet ķēniņš vēl otrreiz atsūtījis divpadsmit zaldātus., Stiprais ir šos nositis, bet tad apdomājies: “Tas taču neies – ķēniņam tik daudz apskaust ļaudis! Jāiet jau būs.”
Labi. Aizgājis pie ķēniņa, sniedzis roku un vaicājis : “Nu, ķēniņ, ko laba teiksi man?”
“Paliec pie manis, man pulka darba!”
“Ja, ja – manis dēļ!” šis atņurdējis un palicis arī.
Bet pēc kāda laika Stiprais sācis ķēniņam runāt, ka esot nodomājis viņa meitu precēt.
Ķēniņš atplētis acis: “Ai, dēls, ja tu manu meitu gribi, tad papriekšu tev jāiet pasaulē un jāpārved man zelta zirgs, zelta suns un zelta gailis – ātrāki meitu nedošu, lai tur kas.”
“Labi!” Stiprais atteicis un tūlin aizsteidzies pie kalēja, lai nokaļot viņam labi stipru ceļa nūju, kas ne locas, ne lūzt.
Kalējs nokalis vienu birkavu smagu – tādu nūju; bet Stiprais cirtis nūju sev ap pirkstu – nūja pārlūzusi. Nu pielicis vēl birkavu un tad bijusi gan laba.
Bet projām iedams, Stiprais vēl iegājis pie ķēniņa meitas atvadīties un noteicis, ka lai viņu gaidot atpakaļ – pie cita lai no Dieva puses neejot.
Ķēniņa meita tad nosolījusies ari un iedevusi šim savu zelta gredzenu pirkstā.
Stiprais gājis, gājis – saticis lielu vīru, vaicājis, kas viņš tāds?
“Esmu Ūdeņudzinējs. Ja ar savu rungu ūdenī lieku, tad tūlin ūdens atšķiŗas, ka var sausām kājām pāriet.”
Tad nāc līdz, tu esi labs!”
Šis bijis ar to mierā. Gājuši abi divi un satikuši tādu vīru, kas stūmis kalnus lejā. Stiprais vaicājis: “Kas tu tāds esi?” “Esmu Kalnustūmējs!”
“Tad nāci līdz, tu esi labs!”
Nu gājuši visi trīs un satikuši atkal lielu vīru. Stiprais apvaicājies: “Kas tu tāds esi?”
“Esmu Simtu-jūdžu-redzētājs un dzirdētājs. Es simtu jūdžu tālumā visu saredzu, visu nodzirdu.”
“Tad nāc līdz, tu esi labs!”
Nu gājuši visi četri un nogājuši līdz velna pilij; bet velna pilij visapkārt bijusi liela upe – nekā pārkļūt.
Tad Ūdeņudzinējs sitis ar savu rungu upei – uz reizi palicis sauss. Iegājuši velna pilī – tur sēdējusi veca vecene istabā. Tā bijusi velna māte; bet velns pats ar saviem dēliem, nezin, kur bijis aizkūlies.
Bet tur bijis viens tilts, pa ko ve1ni arvienu mājā jājuši. Šo tiltu Stiprais pavēlējis Simtu-jūdžu-redzētājam un dzirdētājam tūlin apsargāt, lai velni slepeni neuzbruktu; bet tos divus raidījis gulēt un pats arī nolicies pasnaust. Snaudis, snaudis – nekāds labs miegs nenācis. Beidzot izburzījis acis, klupis augšā un gājis labāk pārlūkot, kā pie tilta klājas. Aizgājis – še nu tev! Simtujūdžu-redzētājs un dzirdētājs gulējis aizmidzis.
Ujā! tās dusmas Stiprajam; bet apdomājies – neteicis nekā, lai arī izguļas miega pūznis! Un tā nu pats pagājis apakš tilta un sācis vērot, vai nāks šie, vai nenāks šonakt?
Vērojis, vērojis – ja, ap pusnakti nāks gan pats jaunākais velna dēls melnā zirgā un melns suns ar melnu gaili vēl līdz. Atjās pie tilta – zirgs neiet pāri.
“Kas tur ir?” velna dēls vaicājis. Zirgs, suns un gailis atbildējuši: “Apakš tilta stiprs vīrs, tas mūs nositīs.”
“Lai tad viņš nāk ar mani spēkoties, ja viņš tik stiprais ir!” Stiprais gājis un, kā kŗāvis velna dēlam ar savu dzelzeni pa pieri, tā bijis uz vietas nost.
Nu paņēmis zirgu, suni un gaili, aizvedis velna pilī un ievietojis velna stallī.
Rītā vaicājis redzētājam, vai naktī esot ko redzējis? Neesot neko redzējis, šis atbildējis. Labi, kad nu ne, ne – sūtījis otrā naktī Kalnustūmēju. Bet ar Kalnustūmēju tāpat noticis kā ar to pirmo. Stiprajam gulētāja vietā bijis jānokauj viduvējā velna dēls un viņa zirgs, suns un gailis jāpārved velna stallī. Trešo nakti sargājis Ūdeņudzinējs – ar to tāpat. Stiprais nokāvis viņa vietā vecāko velna dēlu, bet zirgu, suni un gaili pārvedis velna stallī.
Ceturtā naktī pats Stiprais rīkojies tiltu sargāt. Bet viņš priekšlaik nolicis uz galda trīs šķīvjus, uz šķīvjiem glāzes un g1āzēs ūdeni, piesacīdams saviem biedriem: “Te jūs palieciet pie šīm glāzēm skatīdamies. Ja viņās ūdens paliek par asinim, tad maisiet un maisiet ūdeni, cik tikai varat, lai man, uz tilta cīnoties, spēks nāktu klāt.”
Labi. Nogājis apakš tilta un sargājis. Ja – nāks pusnakts, jās pats velns zelta zirgā, lai visa zeme rīb un zelta suns un zelta gailis vēl līdz. Atjāj pie tilta – zelta zirgs zviedz, zelta suns rej, zelta gailis dzied un neiet pāri.
“Kas tur ir par nelaimi?” velns iesaucies.
Zelta zirgs, zelta suns un zelta gailis atbildējuši: “Apakš tilta ir pats Stiprais, tas mūs nositīs.”
“Lai tad tas daudzinātais Stiprais nāk ar mani izspēkoties!” Labi. Stiprais gājis arī un nu briesmīgi sīvi sākuši spaloties. Velns kŗāvis Stiprajam, Stiprais līdz pus lieliem sastidzis zemē. Tad kŗāvis Stiprais velnam, velns līdz krumšliem sastidzis zemē. Nu velns otrreiz gāzis Stiprajam, Stiprais jau pāri pa ceļiem sastidzis. Tad gāzis velnam pretim, velns līdz pus lieliem iestidzis. Velns vēl trešreiz spēris Stiprajam, un nu Stiprais līdz gūžām zemē iekšā. Tad Stiprais iesaucies: “Vai ir brīv vīram darbā atpūsties?”
“Ir!” velns atteicis, “zināma lieta, ka ir!”
Bet par to laiku pilī ūdens jau bijis pārvērties glāzēs par asinim un kūsājis malām pāri un šie, miegā izbadējušies pagāni, gulējuši.
Stiprais to manīdams, norāvis īsā atpūtas brītiņā savu cepuri un drāzis pils sienā, bet biedri neuzmodušies. Tad norāvis apavas un drāzis pils sienā – šie vēl neuzmodušies. Beidzot norāvis savu kakla drānu un drāzis pils sienā. Kakla drāna par laimi izcirtusies sienai cauri, ķerdama šiem gultu kājas un tad, tad miegaiņie uztraukušies vienreiz un, zināms, tūlin, nelaimi juzdami, maisījuši arī, ko jaudājuši.
Bet ik šie asinis diktāki kūluši, ik Stiprajam, acim redzot, pieradies spēks un nu ņēmies ar velnu pa otram lāgam. Velns tagad sitis, sitis šo, bet brīnumi, tavi brīnumi! Stiprais nemaz vairs neplacis zemē – pavisam otrādi vēl: ik uz sitiena cēlies no iestiguma ārā. Turpretim Stiprais velnu iedzinis pavisam zemē un tad gavilēdams iesaucies: “Lai nu velns velnu rauj!”
To padarījis, Stiprais paņēmis velna zelta zirgu, zelta suni un zelta gaili, aizvedis pilī un tad, biedrus pieaicinādams tuvāk, izpļaukājis šos labi, ka nebijuši modri. Bet rītā Stiprais katram iedevis vienu zirgu, vienu suni un vienu gaili, tos, ko velna dēliem bij atņēmis. Pats paturējis zelta zirgu, zelta suni un zelta gaili, un tad sēzdamies zirgiem mugurā, griezušies mājā.
Bet gabalu pajājušiem, Stiprais piepēži atminējies: “Kur tad mans zelta gredzens, ko ķēniņa meita pirkstā mauca? – Tas aizmirsies velna pilī.”
Neka darīt biedrus sūtījis uz priekšu un pats pajājis to gabalu atpakaļ pēc gredzena. Aizjājis – bet kas ir? – Velna pils durvis aizslēgtas – ne domāt iekšā tikt vairs. Izdomājies, ko nu darīt? Te zelta zirgs, suns un gailis pamācījuši šo par mušu pārvērsties un pa atslēgas caurumu ielīst gredzenam, pakaļ. Labi. Palicis par mušu, ielīdis pa atslēgas caurumu un patlaban gribējis savu gredzenu ņemt. Te paskatījies: otrā istabā nosēdušās trīs velna meitas ar velna māti un spriež.
“Pag!” viņam iešāvies prātā, “jādzird taču, kas šīm te īsti spriežams?”
Un tā uzlaidies krāsns augšā un klausījies. Velna māte teikusi: “Mums tam Stiprajam jāatriebjas. Rīt palikšu, kur viņi jāj par baltu krogu, tad tie ieies iekšā un paliks.”
“Tas nav nekas!” pirmā meita atteikusi, “bet es palikšu par karstu sauli viņus slāpināt; un tad tur gadīsies dzestra upīte; pie tās viņi tieksies dzert un tad paliks.”
” Tas nav nekas!” otra meita atteikusi, “bet es palikšu par skaistu bumbieri ar bumbieriem galā; tos viņi tīkos ēst un paliks.`’ ”
Tas nav nekas!” trešā meita atteikusi, “bet es palikšu par zāļainu pļavu un uzsūtīšu tiem saldu miegu. Tad viņi palaidīs zirgus ganīties, bet paši apgulsies un paliks.”
Stiprais, to padzirdējis, ātri paķēris gredzenu, izlīdis pa atslēgas caurumu, pārvērties par cilvēku, lēcis zelta zirgam mugurā, un ko vien mācējis, ar zelta suni un ar zelta gaili pūtis biedriem pakaļ.
Pieskrējis klāt un neteicis ne vārda. Jājuši, jājuši – ja, uz vienu reizi gadīsies balts krogs priekšā. Biedri tūliņ kā sadzelti – iet tik iekšā un iekšā; bet Stiprais nelaiž ne par ko. Pajāj atkal – sāk tā dedzināt, tā dedzināt karsta saule – jādomā, vai izceps! Un tik dzidra, dzestra upīte turpat kā pasūtīta. Ko tad nu? – Tas biedriem Dievā dots – tūlin dzert; bet Stiprais neļauj ne par ko. Pajāj atkal, Stiprais liek apskatīties, vai ir vēl upīte. Paskatās, – nav un dzert arī vairs negribas. Bet nu gadās bumbiere ar skaistiem bumbieŗiem. Šiem atkal kārums tos ēst; bet Stiprais nejauj. Pajāj atkal – gadās pļava, ka zied vien no ābula. un šiem tāds salds miegs, ka nevar ne zirgā vairs nosēdēt. Bet Stiprais skubina ar varu: “Te gulēt ne, jāsim tālāk!”
Aizjāj pie krusta ceļa, šiem miegs nezin, kur palicis, kur ne. Bet te pie krusta ceļa Stiprais šķīrās no biedriem, sacīdams: “Ņemiet katrs savu zirgu, suni un gaili un jājiet tagad, kur paši gribat, es arī jāšu savu ceļu.”
Labi. Un tad Stiprais pārjājis pie ķēniņa ar zelta zirgu, zelta suni, zelta gaili un dabūjis ķēniņa meitu par sievu.
Piezīme : Nogalniekos teikts, ka kāds tēva dēls esot atradis tādu avotu, kur uguns degusi, bet nekas nesadedzis : tur vārījušās stipruma zāles un pašu avotu saukuši par “stiprības avotu”. Dēls stiprības avota zāles 3 malkus nodzēries un palicis vareni stiprs. Gājis pasaulē un saticis Ozolustādītāju un Kalnuvēlēju. Cits viss līdzīgs citiem variantiem.
A. 300. J. Brunovs Grauzdē. LP, VI, 115, 20.