Koki

Dārza ābele un meža ābele

Dārzā auga dārznieka potēta, kopta un tīrīta ābele. Tās zari bija ar āboliem gluži pilli, un tāpēc noliekušies uz zemi, gandrīz ikkatram, tos uzskatot, uznāca kārums.

Turpat dārza malā stāvēja kāda meža ābele, kas bija gluži ar sūnām apaugusi, un uz viņas zariem bija mazi, nesmuki un niecīgi āboliņi. Lasīt tālāk

Priede

Iesākumā bija visi koki bez lapām, bet Dievam tas nepatika. Viņš apņēmās kokus ar lapām izpušķot un atļāva tiem izvēlēties, kādas katrs gribēja. Koki nu izvēlējās katrs pēc savas patikšanas, cits lielas platas, cits robainas, cits gludenas lapas, kā nu katram patika. Lasīt tālāk

Osis

Pavasaris bija jau ceļā. Siltā Saules māmuliņa nosvīdusi strādāja, aizdzīdama auksto ziemu un bagātīgi apveltīdama vaiņadziņiem zilo vizbulīti, čakaraino pureni, kā arī citas agrās puķītes. Koki, redzēdami puķītes tā pošamies un rīkojamies, savā starpā norunāja, drīzi jo drīzi arī kādas veltes no mīļās Saules mamuliņas izlūgties, lai varētu līdz ar puķītēm drēbēs tērpties. Lasīt tālāk

Liepa

Senāk visi koki mācēja runāt un lūdza cilvēkus, lai viņus necērtot. Kāds vīrs iegājis mežā un gribējis cirst liepu, bet liepa sacījusi: “Necērt manis, es tevi pataisīšu, par ko tu gribēsi!”

Vīrs teic: “Labi, tad pataisi mani par kungu!” Lasīt tālāk

Koki

Senākos laikos esot visi koki runājuši. Kad cilvēks gribējis cirst kādu taisnu koku, tad tas sacījis: “Ej cērt to līko koku, tas ir nesmuks, es tak pušķoju pasauli!”

Kad nu cilvēks gājis pie līkā koka, tad tas sacījis: “Kur tu mani liksi, tādu kroplu nocirtis? Ej cērt taisnos kokus!” Lasīt tālāk