Iesākumā bija visi koki bez lapām, bet Dievam tas nepatika. Viņš apņēmās kokus ar lapām izpušķot un atļāva tiem izvēlēties, kādas katrs gribēja. Koki nu izvēlējās katrs pēc savas patikšanas, cits lielas platas, cits robainas, cits gludenas lapas, kā nu katram patika. Beidzot kārta nāca pie priedes. “Nu, kādas lapas tu vēlēsies?” Dievs jautāja.
“Varenais Radītāj!” lepnā, priede lūdza, “dod man zelta lapas.”
“Lai notiek tava griba!” Dievs teica un lika priedei uzaugt zelta lapas.
Priede bija nu par visiem kokiem daiļāka. Ar nicināšanu vien tā skatījās uz citiem kokiem, bet ilgi tā nelepojās. Spožās zelta lapas pievilka garām gājējus un pēc maz dienām priede bija kaila. Visi koki to apsmēja.
Gauži raudādama priede lūdza Dievu, lai tai dāvinātu glāžu lapas. Un redzi! pirms jauna diena ausa, bija priedei glāžu lapas rokā. No jauna tā lepni galvu pacēla, bet ne uz ilgu laiku. Sacēlās liela vētra un skaistās glāžu lapas saplīsa drupu drupās. Citi koki sāka atkal par priedi smieties.
No kauna tā nodūra acis uz zemi un vēlējas, kaut tiktu viņai dotas tādas pašas lapas, kā citiem kokiem. Viņas vēlēšanās atkal tika paklausīta. Priede jau sāka asaras žāvēt, bet atkal jauna nelaime: nejauši piestājās kaza ar vairāk kazlēniem pie priedes un pēc maza brīža bija priede atkal tikpat kaila kā agrāk.
Tas taču bija par daudz. Visi koki par priedi pilnā kaklā smējās. Nabadzīte aiz kauna un žēlabām iesāka rūgti raudāt Asaras bira kā zirņi gar priedes sāniem uz leju. Raudādama tā lūdza Dievu, lai šās neatstājot bešā, bet dodot kaut kādas adatas. Dievs to paklausīja. Priede dabūja asas adatas, skujas. Citi gan par to smējās, bet ko priede par to bēdāja: tai labas bija ir skujas.
Taču pirmējos laikus atminoties, tai vēl dažureiz izspiežas asaru lāses, sveķu piles.
Alfreds “Pasakas” Rīgā 1893, 24.