Ķēniņam bija trīs meitas: viena paša un divas audžumeitas. Viņš jau pats nāk it labi vecs, tādēļ sāk meklēt sev znotu, lai tas viņa vietā valdītu. Bet kam lai viņš savu meitu uzticētu? Šādam tādam jau nevar. Ķēniņš izsludina, ka uz precībām var pieteikties visi, kas tik vēlētos dabūt viņa meitu, bet dot viņš to došot tikai tam, kas izdarīšot viņa uzdotos trīs darbus. Preciniekus, kas nevarēšot izdarīt uzdotos darbus, viņš likšot nokaut.
Lai gan bija piedraudēts tik liels sods, tomēr atgadījās diezgan precinieku, kuri gribēja palikt par ķēniņiem. Tā arī kāda tēva divi dēli devās ceļā uz ķēniņa pili pie princeses precībās. Trešajam dēlam, muļķim, bija jāpaliek mājās.
Ceļā abi gudrie dēli satika vecu vīriņu. Sis tiem prasīja: «Nu, dēliņi, kur tad iesit?»
Abi dēli itin lepni, kā jau ķēniņa meitas precinieki, atsauca vecajam vīriņam: «Kas tavam degunam gar to daļas?» — un gāja tālāk. Mežā abi precinieki atrada skudru pūzni un izspārdīja pūzni ar visām skudriņām uz. visām pusēm. Tālāk viņi nonāca pie ezera un sāka pārgalvīgi svaidīt pīlēm ar akmeņiem. Turpat ezermalā bija liepas ar bišu kokiem;abi brāļi saskaldīja bišu kokus,izēda medu un tad visu tāpat atstāja.Viņi nonāca pie ķēniņa un pieteicās par preciniekiem. Ķēniņš viņiem katram uzdeva trīs darbus, bet šie tos nevarēja izdarīt, un tos nokāva.
Muļķa brālis gaidīja, gaidīja abus gudros pārnākam, bet tie vairs nepārnāca. Nu muļķis pa savai kārtai sataisījās ceļā par precinieku pie ķēniņa meitas. Ceļā viņš tāpat satika vecu vīriņu. Tas viņam prasīja:«Dēliņ, uz kurieni ņu kāpsi?»
«Es jau, tētiņ, arī gribu tikt par ķēniņu, eimu patlaban pie princeses uz precībām.»
«Ej, ej, dēliņ,bet iedams noslauki savu veco brāļu pēdas!»
Muļķītis atnāca pie izspārdītā skudru pūžņa un ņēmās to atkal izlabot — savilka visus grunčus kopā, saslaucīja visas izsvaidītās skudru oliņas un sakrāva pūzni tādu pašu, kāds tas bijis agrāki. Pēc tam viņš gāja tālāki, kamēr nonāca pie ezera. Te bija sasvaidīti visvisādi sprunguļi iekšā, tā ka nabaga pīlītes nemaz nevarēja papeldēt. Muļķītis izlasīja visus sprunguļus no ezera un ēdināja pīles ar maizi. Arī par aplaupītām bitēm viņš apžēlojās — sastīpoja saskaldītos auļus, sabāza tur iekšā atlikušās šūnas un’ tad gāja pie ķēniņa pieteikties par precinieku.
Ķēniņš viņam tūliņ uzdeva pirmo darbu: iesēja sieku linsēklu mauriņā, un muļķītim pa nakti bija visas sēklas jāielasa atkal siekā. Ja to neizdarīs, tad galva nost. Muļķītis nosēdās uz mauriņa pie tukšā sieka un sāka raudāt, raudāt, kamēr iemiga. No rīta viņš pamostas — un ko redz? Sieks pilns linu sēklām, patlaban vēl beidzamās skudrītes ienes pa sēkliņai un tad tek prom uz mežu. Muļķītis nu ir priecīgs — mazākais, pirmais darbs ņu ir padarīts un galva šai dienai vēl droša.
Ķēniņš atnāk un, par lielu brīnumu, atrod linsēklas salasītas. Viņš tagad paņem vairākas kopā sasietas atslēgas, atraisa tās vaļā un iesviež ūdenī. Muļķītim atslēgas jāizvelk no ezera. Kā lai to izdara? Nabadziņš laiž atkal pinkšķi vaļā. Ķēniņš vairāk neliekas neko zināt, iet projām un atstāj muļķīti raudam.
Kamēr šis tur vēl malā raud, atpeld pīles un palien zem ūdens. Pēc brītiņa viņas atkal uznāk augšā un iznes malā iesviestās atslēgas. Muļķītis nezin no priekiem, ko darīt, ko ne. Arī otrs darbs tam izdevies, Atnāk ķēniņš, paņem atslēgas uņ brīņā,s atkal, kā tikai šis varējis izdarīt.
Trešais darbs nu būs — muļķītim jāuzmin, kura no visām trim priekšā vestām princesēm ir ķēniņa īstā meita.Visas trīs ir vienāda auguma, vienādos apģērbos, visam trim vienādiem lakatiem aizklātas acis. Muļķis nu ir pavisam spostos. Viņš domā:«Pirmā būs tā īstā, nē — otrā, trešā.»
Nabadziņš nezina, ko lai saka, kuru lai min. Visas tris nostājas rindā. Viņš skatās, skatās — visas kā uz matu vienādas: tāda kreisā pusē, tāda vidū, tāda labā pusē. Te viņš dzird, ka viena liela bite rūc gar viņa ausim: «Tā viduvējā, lā viduvējā!»
Viņš uz laimi sper arī vaļā:«Tā viduvēja!»
Un patiesi — viduvējā nolaiž lakatu, nāk un ķeras viņam gar kaklu. Arī vecais ķēniņš tūliņ klāt, sauc viņu par znotiņu un runā par kāzām. Tā, re, muļķis palika par ķēniņu.