Sams, domādams, ka Daugavā par daudz grūta dzīve, sāka iet uz augšu un iegriezās Ogrē. Ogrē viņš satika uli. Kā jau daždien ienācejs, viņš, laipni bildinādams, vaicāja: “Kā te labi klājas?” Ulis, samu apskatīdams, pie sevis nodomājis: “Ja šitāds tēviņš sāks Ogrē dzīvot, tad pēc mazie lai vairs klajumā nerādās.
Jālūko prom dabūt.” Tādēļ viņš atbildēja: “Dien’ no dienas te paliek arvien grūtāka dzīve, nav vairs vecie laiki. Vai tu domā, ka mēs uļi šitik mazi vien bijām, kā tagad es? Tu gan esi liels un brangs, bet mans tēva-tēvs bija citāds tēviņš, Par pieri vien viņam jau bija pieci sprīži, un kur tad vēl garumā? Bet redzi, kāds nu es izskatos, laikam gan mums uļiem būs pēdīgi pavisam jāsadilst, ja šitādi laiki ilgi pastāvēs.
Nedomā Ogrē labumu redzēt! Kad kurmet tik vari cauri spiesties, tad dzīvo Daugavā, tā ir lielāka un nav tik skaudīga kā Ogre.” Sams dzirdēdams, ka Ogrē tik plāni klājoties, domāja pie sevis: “Kas man nekaiš Daugavā, kad citur nav labākas dzīves?” Uļa meliem sabaidīts, sams aizgāja atkal atpakaļ uz Daugavu. No tā laika nav neviens sams Ogrē redzēts.
P. P. Vītoliņš Lubejā