Reiz vienas muižas darbinieku pulkā gadījies kāds pavārdzis vīriņš, kas, muižas pļavā strādājot, nevarējis citiem pļāvējiem līdz papļaut. Kā par nelaimi, šim nu vēl gadījusies pavisam nelāga izkapts. Vagars bijis ļoti dusmīgs par tādu neveiksmi un licis tam nopļaut aizkavēto dalu pa dienasvidu.
Dienasvidū vārgulis dabūjis no otra pļāvēja labu izkapti. Šī izkapts tā ņēmusi zāli, ka vārgulis no prieka iesaucies: «Ar tādu ieroci pavisam cita lietai Nu varu pļauties ar pašu velnu.»
Tiklīdz viņš izteic šos vārdus, velns tūliņ klāt un saka: «Nāc pļauties, tad gan redzēsi!»
«Kas tur ko redzēt?» vārgulis atcērt. «Pļauj tik pa priekšu, bet neglūni atpakaļ, lai tev kaklu nenocērtu! Mana izkapts ļoti smaļi ņem.»
Velns nu sāk vareni pļaut, bet vārgulis, iekāpis velna vālā, vicina savu izkapti pa velna pļāvumu tāpat tukšu un uzsauc: «Griez, circeni, ka nenocērtu tev papēžus!»
Velns pārdomā: «Vai traks! Ar to vis nevajadzēja ielaisties! Kas to būtu zinājis, ka tam apgabalus vien sokas!»
Kādu laiku pļāvis, velns jau pavisam piekusis un sāk atmuguriski solīt vārgulim pussieku zelta, lai atlaižoties.
Bet vārgulis tik tīšām atcērt: «Vai griezīsi, ko činksti! Kas tas par velnu, tik ātri piekusdams!»
Velns sāk lūgties: «Atlaidies tikai, došu veselu sieku zelta!»
«Nu, lai tad ari notiek!» vārgulis atbild. «Bet papļaujies vēl un neskaties atpakaļ, ka tev neiecērtu!»
«Ne, ne!» velns atsaka un svelpdams pasauc savus puišus.
Atskrien tādi mazi puišeļi un prasa kā sadeguši: «Ko gribi?»
«Atnesiet sieku zelta tam stipriniekam, kas man aiz muguras!»
Velna puiši ir tūliņ ar zeltu klāt, vārgulis saņem savu maksu un atlaiž velnu no pļaušanas. Velns nu iet projām un pukojas, baltu spļaudams: «Bija man to zināt, nebūtu ne sācis!»
Arī pats kungs dabū zināt, cik daudz vārgulis pa dienasvidu nopļāvis, ļauj nu viņam strādāt, cik spēj un grib.