Reiz kāds nabaga puisis satiek velnu.
Velns prasa:
– Kā tu tik bēdīgs?
Puisis atbild:
– Man nav nekā, ko ēst!
– Tā ir maza nelaime! – velns nosmej. – Apsolies, ka sešus gadus nemazgāsi muti, nemainīsi drēbes un nedzīsi bārdu, tad es tev iedošu tādu maciņu, ka, to mazliet pakratot, birs zelta nauda, cik vien gribi.
Puisis piekrīt. Velns iedod maciņu un aiziet, pasmiedamies.
Tūliņ puisis aiziet uz kādām mājām un prasa ēst. Saimnieks liek viņa priekšā siļķi un maizi.
– Vai nekā labāka nav? – puisis lepni jautā.
– Kas tu tāds esi, ka manu maizi apsmej? – saimnieks dusmīgi ievaicājas.
– Lai nu esmu kas būdams, – puisis saka, – dodi vien ko labāku: medu, pienu – es godīgi samaksāšu!
Saimnieks pārdomā: ko gan ar tādu nekaunīgu puisi iesāksi? Beigās atnes arī medu un pienu. Puisis paēd gardu muti un jautā:
– Cik jāmaksā?
Saimnieks nosmejas: «Viņš noteikti jokojas! Kas nu tādam ubagam par naudu ņems?» Bet, ja jau maksāt grib, pasaka arī jokodamies:
– Pieci rubļi par medu, pieci rubļi par pienu!
– Tas nav daudz, – puisis saka, izvelk maciņu, pakrata un samaksā zeltā.
Saimnieks apstulbst – vai ņemt, vai neņemt? Bet puisis, pa durvīm izejot, noteic:
– Vai tad neņemsi? Zagts jau nav!
Pēc kāda laika puisis ar savu maciņu aizkuļas pie kāda ķēniņa. Tam nākamajā dienā jāsāk karš, bet naudas – ne kripatiņas. Ķēniņš izsludinājis, ka kurš viņam aizdos tik daudz naudas, cik karam vajadzīgs, tam viņš atdos savu meitu par sievu.
Puisis to dzird, ieiet pie ķēniņa un saka:
– Man tur šķūnī naudas papilnam. Sūti trīs vai četras ores pakaļ!
Ķēniņš priecīgs bez gala un jautā:
– Vai tūlīt ņemsi manu meitu par sievu?
– Tagad ne, – puisis atbild, – pēc sešiem gadiem atnākšu.
Labi. Ķēniņš pavēl ores sagatavot. Pa to laiku puisis aizskrien uz šķūni, izrok dziļu bedri un sāk kratīt savu maciņu, lai zelta nauda birst iekšā.
Te pēkšņi atskrien velns:
– Nekrati vairāk! Mana nauda jau pagalam – tikai viens sarūsējis grasis vēl palicis!
Puisis nosmej:
– Redzi taču, bedre jau pilna. Dod to beidzamo grasi – ar to pietiks!
Velns, rūkdams, iemet arī pēdējo grasi bedrē un aiziet nikns.
Drīz pienāk ores – krauj, blīvē, bet bedre tik dziļa, ka grūti pat četrās orēs visu zeltu savest.
Paiet seši gadi. Ķēniņš karu vinnējis, un puisis dodas pie ķēniņa meitām, kā bija solīts.
Bet kāds gan viņš tagad izskatās! Nagi kā lāpstas, bārda līdz ceļiem, mati pinkās, mute melna kā ogle – īsts ērms, ne cilvēks.
Ienāk pilī, un ķēniņš, viņu ieraudzījis, smejas skaļi. Tad jautā vecākajai meitai:
– Vai iesi pie šī par sievu?
– Labāk upē ielektu! – viņa kliedz.
Prasa vidējai:
– Vai tu iesi?
– Labāk izlektu pa logu un nosistos! – tā atbild.
Beidzot jautā jaunākajai. Tā saka:
– Kāpēc gan ne? Viņš taču cilvēks kā visi!
Labi – sarunā kāzas. Puisim jānāk pēc nedēļas.
Pa to laiku viņš izkratījis vēl zeltu no sava maciņa, nopircis zelta karieti, zelta aizjūgu un skaistus ērzeļus. Tad nomazgājies, apcirpis bārdu, uzvilcis zelta drēbes – un nu tāds kungs, ka pats ķēniņš varētu apskaust.
Kad viņš ierodas pilī, visi atver acis no brīnumiem. Jaunākā ķēniņa meita priecīgi iet viņam pretī un saka:
– Re, ko es teicu, ka man taisnība! Māsas mani smēja, bet tagad lai nāk un paskatās!
Bet vecākās māsas, kauna un skaudības nomāktas, neiet skatīties – viena ielec upē, otra izlēk pa logu.
Jaunākā māsa apprecas ar puisi, un viņi dzīvo laimīgi. Kad vecais ķēniņš nomirst, puisis kļūst par jauno ķēniņu.