Jaunam puisim nomiruši tēvs un māte un viņš gājis pasaulē darbu un laimi meklēt. Tā iedams viņš saticis vienu vīru, kas gājis pa ceļu, bet pie kājām viņam bijuši piesieti dzirnavu akmeņi. Puisis brīnēdamies prasījis: “Kam tu tādus smagus akmeņus pie kājām sien?”
“Ja man nebūs smagu akmeņu pie kājām, tad es vairs nevarēšu uz vietas palikt. Mazā brīdī es izskriešu visu pasauli.”
“Iesim labāk kopā laimi meklēt!”
Skrējējs ir ar mieru un nu iet abi divi tālāku. Ejot viņi satiek vīru, kas rauj kokus ar visām saknēm laukā. Puisis prasa: “Ko tu tur dari?”
“Lasu mātei žagarus.”
“Vai nenāksi mums līdzi laimi meklēt?”
Kokurāvējs ir ar mieru un nu iet visi trīs tālāku. Ejot satiek atkal vienu vīru, kas pielicis lielu garu plinti pie vaigiem un taisās šaut, bet šie neredz nekāda zvēra, ko šāvējs gribētu šaut. Puisis viņam prasa: “Ko tu tur par velti šaun, ka neredz ne zvēra, ne putna?”
“Es gribu nošaut vienu odu, kas aiz desmit verstēm laižas ap ozolu.”
“Nāc mums labāk līdzi laimi meklēt!”
Šāvējs arī iet. Tā ejot viņi redz, ka griežas trīs vējdzirnavas, bet gaisā nejūt nekāda vēja. Pēdīgi viņi ierauga, ka grāvmalā ir atgūlies viens vīrs, kas pūš pa vienu nāss caurumu, bet otru ir aizbāzis ar lupatiņu. Puisis tam atkal uzprasa: “Ko tu tur dari?””Griežu vējdzirnavas.”
“Kādēļ tad esi vienu nāsi aizbāzis?”
“Ja es pūstu ar abām nāsīm, tad dzirnavas izputētu.”
“Tad jau tu varētu iet ar mums kopā laimi meklēt.”
Nu jau iet visi pieci kopā. Tā ejot viņi sastop sesto ceļotāju, kas uzlicis cepuri uz vienas auss. Puisis prasa: “Kāpēc tu neliec cepuri taisni galvā?”
“Kad es uzlikšu cepuri taisni galvā, tad būs tūliņ tāds aukstums, ka zeme sasals.”
“Nu tad nāc tu arī mums līdzi!”
Tā nu visi seši nonāk pie vienas ķēniņa pils. Tam ķēniņam bijusi ļoti skaista meita un turklāt arī liela skrējēja. Skaistai princesei bijis daudz precinieku, un viņa nezinājusi, kuru ņemt, kuru neņemt. Pēdīgi apsolījusies būt tam par sievu, kas viņu noskriešot. Bet neviens precinieks netiek ātrai skrējējai ne līdzi. Jaunais puisis, palaizdamies uz savu ceļa biedru palīdzību, arī grib skrieties. Vecais ķēniņš ir ar mieru un Skrējējs uzņemas skriet jaunā puiša vietā.
Nākošā dienā ķēniņš iedod vienu krūzi savai meitai, otru krūzi skrējējam, un tad liek skriet abiem uz avotu, kas atrodas septiņas verstes no ķēniņa pils. Kurš nu pirmais atnesīs savā krūzē tā avota ūdeni, tas būs uzvārējis.
Skrējējs noraisa akmeņus no kājām, aizskrien kā zibins uz avotu, iesmeļ ūdeni un skrien atkal atpakaļ. Pusceļā ir liels kupls ozols un pie tā nu skrējējs atsēstas drusku atvēsināties no karstās saules, bet sēdēdams drīz aizmieg. Ķēniņa meita, nu tikai vēl turpu skriedama, ierauga skrējēju aizmigušu, izlej tā krūzi tukšu un aizskrien uz avotu. Atpakaļ skriedama, viņa jau noskrien skrējējam garām un priecājas, ka būs uzvarējusi.
Jaunais puisis ar saviem ceļa biedriem brīnās, kur skrējējs tik ilgi kavējas. Šāvējs apskatās un redz, ka Skrējējs apakš ozola aizmidzis. Viņš nošaun ozolam vienu zaru, kas uzkrīt gulētājam virsū un pamodina to. Redzēdams, ka krūze izlieta, viņš skrien atkaļ uz avotu, steigšus iesmeļ ūdeni un atskrien atpakaļ uz pili agrāki nekā ķēniņa meita.
Pēc paša ķēniņa solījuma jaunajam puisim nu jādabū ķēniņa meita par sievu. Bet princesei nepatīk tāds vienkāršs zemnieku puisis un viņa negrib iet. Tas ir arī pašam ķēniņam pa prātam un viņš grib dabūt puisi pie malas. Liek sakurināt ļoti karstu pirti un aicina puisi tur pērties. Puisis mana gan ļaunu nodomu, bet negrib ķēniņam pretoties un aiziet uz pirti kopā ar savu aukstuma vīru. Pirti nu sakurina karstu kā cepli un ķēniņš jau domā, ka abi pērāji būs pagalam. Bet aukstuma vīrs uzliek cepuri taisni galvā un pirtī vairs nejūt nekāda karstuma. No rīta puisis vēl sūdzas ķēniņam, ka siltuma bijis par maz.
Tagad ķēniņš grib apmierināt puisi ar labu un piedāvā tam naudu. Viņš grib būt vēl devīgs un apsola tam tik daudz zelta un sidraba naudas, cik viens vīrs var panest. Puisis atbild: “Es jau ar negribu ķēniņam pretī runāt. Ko ķēniņš sola, būs labi!”
Tad jaunais puisis sapirka pilsētā visus audeklus un sašuva no tiem vienu pašu lielu un stipru maisu. Kad nu sāk tur bērt ķēniņa zelta un sidraba lietas, tad tur saiet visa ķēniņa bagātība iekšā un maiss vēl nav gluži pilns. Puisis arī vairāk neprasa un Koku rāvējs ņem maisu uz pleciem un iet mierīgi projām.
Ķēniņam paliek žēl savas bagātības un tas nu sasauc visu savu karaspēku, lai tas dzenas stipriniekiem pakaļ un noņem viņiem lielo naudas maisu.
Kad karaspēks pienāk pie stipriniekiem, tad Pūtējs pataisa abas nāsis vaļā un sāk pūst. Viss karaspēks nu izšķīst kā putekļi. Ķēniņš ar savu meitu nu nožēlo, ka pārsteigušies, vajadzējis turēt vārdu un izlīgt ar labu. Ķēniņš aizbrauc pats uz stipriniekiem un lūdz jaunajam puisim piedošanas. Puisim ir laba sirds un tas atdod atkal ķēniņam viņa zeltu un sidrabu.
Jaunais puisis tagad apprecēja ķēniņa meitu, bet viņa ceļa biedri dabūja ēst un dzert, cik katram patika.