Citreiz lauva saticis zirgu un sācis lielīties, ka šis esot stiprāks. Zirgs zobodamies atteicis: “Kaķis kāds! mani niecinās; ja es speršu akmenim, ugunis šķīdīs!” “Viss var būt!” lauva atņurdējis, “bet ja es sitīšu akmenim, slapjš paliks.” Un tūliņ arī krāvis akmenim ar ķetnu tik dikti, ka tiešām slapjš palicis.
Bet līdz ko zirgs spēris slapjajā vietā, dzirksteles šķīdušas, un lauvam piešķīdušas pilnas acis ar ugunīm. “Vai aklis! tam ir gan spēka!” lauva nobrīnojies aiziedams.
Bet ceļā saticis vilku, tam prasījis: “Vadzi, no kā tev visvairāk bail?” “No cilvēka!” “Re nu, man atkal no zirga.” “Tādi joki!” vilks smējies, “man atkal no tā čurmuļa nemaz nav bailes!” .”Ā! putniņ, tad tu zirga laikam nemaz neesi redzējis; nāci kalnā, es tev viņu parādīšu!” Nogājuši kalnā. Lauva sagrābis vilku pa vidu, pacēlis gaisā un rādījis notālēm, kur zirgs ēdis. Bet celdams saspiedis vilku tik dikti, ka nabadziņš tūliņ galvu nolaidis un bijis pagalam, nedabūjis ne mēli izkārt.
M. Starķis Lielvārdē. Ausekļa atl. raksti.