Lauva

Lauva, zirgs un vilks

Zirgs ēd pakalnā un padikti pats pie sevis nopūšas: “Ne, to ilgāki vairs necietīšu! Ja Jēcis man vēl rītu tik smagu vezumu uzkraus, tad iešu pie sava ķēniņa, lauvas, žēlastību lūgties.”

Bet tikko bērais šos vārdus izteicis, te lauva izlēc no krūma un saka: “Tavas noputas dzirdēju. Bet tagad gribu redzēt, vai patiesi tik nespēcīgs esi. Lasīt tālāk

Lauva, zirgs un vilks

Citreiz lauva saticis zirgu un sācis lielīties, ka šis esot stiprāks. Zirgs zobodamies atteicis: “Kaķis kāds! mani niecinās; ja es speršu akmenim, ugunis šķīdīs!” “Viss var būt!” lauva atņurdējis, “bet ja es sitīšu akmenim, slapjš paliks.” Un tūliņ arī krāvis akmenim ar ķetnu tik dikti, ka tiešām slapjš palicis. Lasīt tālāk

Lapsa ar krūzi

Bija karsts laiks. Strādnieki strādāja laukā un ļoti noslāpa. Saimniece iznesa krūzē dzērienu. Pusdienā strādnieki pārgāja majā, bet krūzi bija aizmirsuši pārnest. Sacēlās vējš, tas pūta krūzes dobumā un rūca tik dobji kā nezvērs.

Te izlīda lapsa no meža, ieraudzīja krūzi un dzirdēja dūcienu. Viņa domāja, ka krūzē esot lauva, kas rūkdams atnācis to saplēst. Jau gribēja mukt atpakaļ, te apskatījās labi: ne, būs krūze vien, nebūs vis lauva. Lasīt tālāk

Lapsa dziedē slimo lauvu

Vienreiz lauvai bij lapsa ar vilku par kalpiem. Un tas gadījās, ka lauva saslima. Tad lapsa aizbēdza projām un nebija trīs dienas nemaz mājā. Bet vilks sacīja lauvai: “Ja nu lapsa pārradīsies, tad vajadzētu viņu pušu parplēst.”

Kad nu lapsa pārnāca, lauva tūliņ paaicināja viņu un prasīja: “Kur tu biji tās dienas?” Lasīt tālāk

Lapsa pie lauvas bedres

Veca lauva palikusi nespēcīga un nevarēsi vair nekādu zvēru saķert. Tad viņa izdomāsi viltību, kā zverus piemānīt. Viņa nogulusies savā bedrē, izlikusies par dikti vāju un aicināsi citus zvērus, lai nākot viņu vēl priekš nāves apraudzīt. Kurš zvērs nu atnācis, to viņa saplēsusi un apēdusi. Lasīt tālāk