Kaķis apprecēja žurku un abi sadzīvoja dažus gadus itin laimīgi. Te vienu reizi kaķim iegribējās tauku. Un žurkai jau no senākām dienām bija iekrājušies tauki, brangi podi; tādēļ kaķis iesāka gudrot, kā šos tauku podus rokā dabūt. Gudroja, gudroja – aizgāja pie žurkas tēva un iztriecās ilgi jo ilgi.
Bet pārnācis mājā, nu iemelsa žurkai, ka viņas māte mirstot nost. Žurka, zināms, tūliņ prom māti raudzīt, vai taisnība, ko kaķis tur sateicis.
Bet kāmēr žurka pie vecākiem, kaķis ēd taukus ārā. Patlaban jau rija beidzamo podu, te pārnāks žurka, ierauga: šis pie tauku podiem! Un nu sāk lieliski lamāties. Kaķis saka, lai viņu tā nelamājot. Bet kas tev klausīs? Žurka lamā un lamā atspē-rusies. Tā kaķis vēl otrreiz saka: “Vai paliksi klusu, vai ne?” Šī nemaz nedzird. Kā nedzird, tā kaķis klupis žurkai mugurā un apēdis. Bet nu kaķis arī bijis pieēdis pulka par daudz: spiedējs spieda nost un nospieda kaķi. Un, re, nu abi divi gulēja pie tukšiem tauku podiem.
J.Gusts Ķenziņu Šikaļos, A.Bīlenšteina krājumā H. Bīlenšteina “Tiermärchen”