Reiz lapsa gauži bij izsalkusi, tādēļ iezagās mājās, meklēdama kādu kumosu rokā dabūt. Izošņājās vienā kaktā, otrā – nekā nav. Ieies istabā, ierauga abrā mīklu. Nu būtu kas vēdaram, bet nav vairs laika: dzird meitas nākam. Nekā cita darīt, ātrumā lec abrā ar visu augumu, apviļājas ar mīklu un prom uz mežu ēst to pašu, cik pielipis. Te pieronas pašu laiku vilks.
“Kūmiņ, kas tas ir, ko tu laizi?”
“Āre, nepazīst, smadzenes!”
“Kur tu ņēmi smadzenes? Dodi man ari!”
“Ne, mīļais, tā maltīte par dārgu citiem piedāvāt; bet es pamācīšu, kā vari pats dabūt. Āre, pakāpies taī krastā un leci ar galvu pret šo bērzu, tad izsprāgs smadzeņu, vai cik.”
Vilks tūliņ lec arī; bet kā lika galvu pret bērzu, gatavs bija.
M.Ārons Bērzaunē