Kādu reizi izbadējusies lapsa gājusi pa ceļu un no tālienes ieraudzījusi braucot zemnieku, kuram vezumā bijušas reņģes jeb zivis. Lapsai tūlin iešāvies prātā labs padoms un tā nogūlusies zemē, un kad zemnieks piebraucis, tā izlikusies par beigtu. Zemnieks bijis priecīgs un pie sevis teicis: “Tavu skaistu kažoka krāgu!” un ielicis vezumā starp reņģēm.
Niķīgā lapsa izplēsusi zivju maisam caurumu, un nu zivis sākušas birt no maisa laukā. Kad liela daļa zivju jau bijusī izbirusi, tad lēnām, ka zemnieks nemaz nemanījis, izlēkusi pati lapsa no vezuma un sākusi izkritušās zivis ēst.
Te gadījies vilks, kurš prasījis, kur šī tik daudz zivju ņēmusi? Lapsa teikusi, ka šī esot pati piezvejojusi. Vilks prasījis, lai iemācot šo arī zvejot. Lapsa arī bijusi ar mieru, aizvedusi vilku uz upi pie ālaņģa un teikusi, lai iebāžot šis asti ālaņģī, un lai paturot kādu laiku. Muļķa vilks arī paklausījis un tā viņam iesalusi aste ūdenī.
Sievas gājušas ūdenī un ieraudzījušas vilku. Tās tūlin skrējušas un paķērušas vārošu ūdens spaini un lējušas vilkam virsū. Vilks nu gan vēl izsprucis citādi vesels no ālaņģa, tikai dažas dienas sūrkstējusi āda.
A.Jaunzeme Lizumā, A.Bērzkalnes krājumā