Kāda kunga meita bija iemīlējusi nabaga kalpa dēlu. Meita labprāt puisi precētu, bet to labi zin: kā teiks tēvam, tas nelaidīs. Vai tur nav gals rokā? Tomēr beidzot kunga meitai iešaujas labs padoms prātā. Viņa lūdz tēvu, lai pieņemtu puisi par savu sulaini. Varbūt, ja tik sulainis tēvam labi iztaptu, ka tad vecais pēc kāda laika apdomājas un atvēlē abiem precēties. Bet, tādu ceļu iedama, nabadzīte tālu netika. Pavārs jau pirmā nedēļā saodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas. Tas pasaka kungam, un nu uguns pie pakulām. Kungs liek sulaini iebāzt maisā un uz piedarbu aiznest, lai tas badā nomirtu. Meitai puiša ļoti žēl, bet neko darīt — neuzdrošinās ne raudāt. Te otrā dienā kungam ievajagas kaut kur ciemā aizbraukt. Meitai nu bija laiks puisi atpestīt. Viņa izlaiž to no maisa, sacīdama: «Ej, puisīt, pie ķēniņa, kalpo tur. Nerādies te tik nevienam, lai tēvs labāk domātu, ka tu maisā esi badā nomiris.» Puisis aiziet pie ķēniņa un salīgst.
Drīz pēc tam ķēniņam izceļas karš ar otru ķēniņu. Un, re, ko nu kunga meita sadomājusi? Viņa pārģērbjas vīriešu drēbēs, aiziet pie tā ķēniņa, kur puisis, un piedāvājas ķēniņam par karavīru. Ķēniņam kara laiks, tas pieņem. Bet nu bija gan ko redzēt, ko sievietis, vīriešu svārkos iekāpis, spēj darīt! Lai kāds nāk — nost kā muša. Ķēniņš tādu karavīru vēl nebija atradis. Viņš ieceļ to par pašu karavadoni. Tie bija gan brīnumi. Nevienam tas ne prātā, ka tik sirdīgs karavīrs kunga meita. Tomēr kas tiesa, tas tiesa. Jaunais karavadonis pārvar ienaidnieku, nobeidz karu ātrāki, nekā ķēniņš to būtu domājis. Pēc kara ķēniņš nezin, cik samaksāt jaunajam karavadonim, bet karavadonis atsaka: «Ko, ķēniņ, tur tik daudz maksāt? Atdod man tik to puisi, ko viņreiz salīgi par sulaini, — pietiks!»
Ķēniņš atdod. Puisis noiet pie karavadoņa, un, saprotama lieta, tam ne jausmas, ka tā viņa paša līgaviņa. Otrā dienā karavadonis izstāsta puisim visu atgadījumu un tad pamāca tā: «Pārģērbies tagad manās karavadoņa drēbēs un pēc trim dienām atnāc pie mana tēva mani par līgavu bildināt. Tādam varenam karavadonim viņš savu meitu neliegs. Es steigšos uz māju un nelikšos ne zinot. Ja tēvs prasīs, kur tik ilgi esmu bijusi, tad teikšu, ka mežā apmaldījos.»
Pēc trim dienām puisis karavadoņa drēbēs klāt, un pirmā runa tūlīt: vai kungs nedošot viņam savu meitu par sievu.
«Ak tu manu dieniņu!» kungs iesaucās. «Tādam varenam vīram nu meitas liegšu. Ja patīk — rītu tūlīt kāzas!»
«Labi, dzersim rītu kāzas!» puisis atbild.
Tā notiek. Pēc kāzām jaunais pāris ņemas visu izstāstīt. Kungs iesākumā gan tā kā dusmojas, bet vēlāk saka: «Kas izliets, tas izliets — sasmelt vairs nevar. Es pārskatījos, kad jūsu patiesīgo laimi gribēju ārdīt, un jūs abi pārskatījāties, kad mani, vecu vīru, piekrāpāt. Bet kas bijis — bijis, uz priekšu dzīvosim saderībā.»