Kad Dievs visus zvērus, putnus un citus dzīvniekus gan zemes virsū, gan ūdenī bija radījis, tad izrādījās, ka par visiem bailīgākais bija zaķis. No viņa neviens nebijās, bet viņš pat no mazākā troksnīša saslēja ausis, lapās iekšā.
Zaķis par to gauži saskaitās un apņēmās savai posta dzīvei galu darīt. Viņš lēkšus vien aizlēca uz upmalu un gribēja patlaban no krasta lēkt ūdenī. Te varde, no trokšņa sabijusies, pļunkt! ūdenī iekšā.
Zaķis redzēdams, ka taču kāds no viņa bīstas, atmeta domas slīcināties un lielā priekā tikmēr smējās, kamēr acu plakstiņi pierē ierāvās un lūpas pārplīsa.
Ķeviešu Andrejs Koknesē, Brīvzemnieka kr.