Strazdi ietaisīja bērželī gūstu (ligzdu) un perēja bērnus. Te pienāca pie bērziņa lapsa un prasīja strazdam, lai nometot tai zemē visus pautiņus, jo lapsa jau no laika gala pazīstama kā liela kārumniece. Strazdu pārītis par to dikti izbijās un nezināja, ko darīt. Ja lapsai neklausīs, tad jau slikti ies, un viņiem no lapsas bija dikti bail, abar savu bēmu bija vēl vairāk žēl.
Strazdam beidzot iešāvās labs padoms prātā – viņš teica lapsai: “Ko tu, kūmiņ, tagad no pautiņiem ēdīsi, pagaidi, kad izperēšu bērnus, tad dabūsi gaļu. Lapsai nu gan tas labi nepatika, abar nevarēja nekā darīt, vajadzēja palikt mierā. Bet projām iedama, viņa vēl pieteica, lai tikai nedomā ar viņu jokot: ja bērnus nedošot, tad bērzu nocirtīšot.
Strazdiem nu bija bēdu dienas, aizmirsa pavisam svilpēt. Vārnai par to bija liels brīnums; viņa nevarēja saprast, kāpēc citām reizēm tik priecīgie kaimiņi tagad tik klusi. Tāpēc uzprasīja tiem: kas kaišot? Strazdi nu izteica savu nelaimi. Bet vārna viņus apmierināja: lai lapsas nemaz nebīstoties, ar ko tad šī bērzu nocirtīšot? Vai ar asti? — Cirvja jau viņai neesot. Strazdi nu bija atkal priecīgi un dziedāja un svilpēja kā senāk. Kad nu lapsa atnāca, tad strazdi to izsmēja un nedeva nekā. Nu lapsa taisījās bērzu cirst; abar strazds tai uzsauca: “Cērt, cērt! Ar ko tad cirtīsi? Vai ar asti?” Lapsa redzēja, ka nieki ir, piesita pāri reižu pie bērza ar asti un aizgāja projām, nodomādama: “To viņiem gudreniece, Dārča, ir pateikusi.”
Lapsa gāja Dārčai atriebties. Viņa aiztecēja uz lauku, kur bija nolaidies lēģeris vārnu, iegūlās augšpēdu grāvī un izlikās par nomirušu. Viena vārna to ieraudzīja, uzlēca viņai virsū, bet nezināja, vai knābt vai ne; viņa ieraudzīja Dārču un prasīja šai, kā jau gudrākai: “Dārča, vai knābšu?”
Šī atteica: “Knāb, knāb!”
Vārna nu izknāba lapsai lielu gabalu gaļas no krūtim. Lapsai gan briesmīgi sāpēja, bet viņa cieta zobus sakodusi. Dārča lapsu pazina un noprata tūlīt, ka tai atkal kādi stiķi galvā. Viņa tāpēc sabāra otru vārnu: “Tai tikai vajadzēja to ačku izknābt, tad viņa vairs neredzētu citu laupīt!” un gāja nu pati knābt tai acis ārā. Abar tiklīdz šī uzlēca lapsai virsū, lapsa to tūdaliņ sagrāba cieti un skrēja ar visu projām. Dārča nu vaimanāja un brēca: “Vai Dieviņ, vai — nu jau man ies tāpat, kā manai mātes māsai!”
Lapsa prasīja: “Kā tad gāja tavai mātes māsai?”
Dārča atteica: “Iebāza riteņa rumbā un laida no kalna zemē — tur viņas kauliņus sabrikšķināja.”
Lapsa nu aiznesa viņu pie kādām mājām uz spaļu gubas, iebāza riteņa rumbā un laida no spaļu gubas zemē. Dārča izlīda pa otru rumbas galu āra, uzskrēja gaisā un sāka pilna kaklā brēkt: “Krāpu, krāpu!”
K.Miļūns Lietavas Žeimē.