Reiz tēvs lika dēlam iet sagriezt zarus. Dēls aizgāja uz mežu, sagrieza zarus un gribēja iet mājās, bet bija apmaldījies. Viņš izgāja uz lielu klajumu un tur pārgulēja nakti. No rīta kāds viņu modināja. Dēls piecēlās, paskatījās un redzēja, ka to modina velns. Tas sacīja, lai ejot cīkstēties. Neko darīt – dēlam bija jāiet.
Bet, par laimi, druvā dēls ieraudzīja pusē iecirstu priedi — lielu, resnu priedi. Tūliņ sacīja velnam: “Iesim tad arī pie šīs priedes spēku rādīt: es cirtīšu viņā pusē, tu šinī pusē, un kurš pirmais līdz serdei būs ierobījis, tas arī uzvarēs.”
Labi. Velns sniedzās pēc cirvja, bet, kamēr šis tikai sniedzās, dēls pieskrēja pie priedes, vienreiz iecirta un iesaucās: “Man jau gatavs!”
Velns paskatījās. “Jā, ir gan!”
Nu nabadziņš ātri pasteidzās arī ierobīt savu pusi un, līdzko priede nogāzās, lielījās: “Lai nu ar ciršanu kā ar ciršanu, bet vai tu, puika, arī spēsi priedei vienu galu panest kā es?”
“Vai es spēšu! Kas tas par teicamo?” dēls sacīja. “Man drīzāk par tevi ir bažas: diezin vai tu to tievo galu panestu, ja būtu jānes. Bet tad — ja tu nu nesi – ievēro vienu lietu: tev jāiet pa priekšu, un atpakaļ skatīties nav brīvi. Citādi es dusmās sviedīšu resgali zemē, un, kas tad izjuks, par to varēsi viens pats sūkāties!”
Labi — velns itin mierā ar tādu norunu. Tūliņ paņēma priedi tievgalī un vilka, kārtīgi atspēries. Bet zari, zemē otrādi ķerdamies, izaruši visu zemi. Dēls turpretim resgali nenesa nemaz – vēl uzsēdās tam virsū un svilpoja, pasmiedamies. Velns vilka, vilka – mugura jau sāpēja — un tad iesaucās, ka vairs nespējot, vajagot atpūsties.
Dēls nolēca no resgaļa, zobodams velnu: “Tā jau es domāju, ka tu man līdzi netiksi! Ne tievgali nevari panest, kur nu vēl resgali kā es.”
Velns neatteica nekā; tikai iesaucās: “Lai nu ar nešanu kā ar nešanu — iesim labāk skrieties!”
Dēls smējās: “Un tad tu domā mani noskriet? Ej, vientiesi, ej! Tu jau ne manu jaunāko brāli nenoskrietu, kur nu vēl mani.”
“Tavu jaunāko brāli? Kur tad ir tavs jaunākais brālis, un kā viņu sauc?”
Dēls pamanīja upes malā zaķi, kas patlaban kodīja kārklus, un rādīja velnam: “Skaties, skaties — tur ir mans jaunākais brālis, tas upes malā rīkstes griež. Tādēļ viņu sauc par Kārklu Jēci.”
Velns tūliņ steidzās uz upes malu un iztraucēja zaķi. Zaķis satrūcies sāka skriet, ko kājas nes — pa laukiem, pļavām un mežiem. Velns nespēja panākt, gan kliedza: “Kārklu Jēci, Kārklu Jēci — blakus, blakus!”, bet zaķis tikai vēl trakāk prom.
Pēdīgi velns, elsdams un pliks, atnāca atpakaļ – jo, gar kokiem un ceriem skrienot, visas drēbes bija noplēsis — un teica: “Lai nu ar skriešanu kā ar skriešanu – iesim labāk lauzties!”
“Un tu domā mani pārspēt?” dēls smējās. “Ej, vientiesi, ej! Tu jau ne manu vecāko brāli nenosviestu, kur nu vēl mani.”
“Tavu vecāko brāli? Kur tas ir, un kā viņu sauc?”
Dēls pamanīja jūras malā lāci, kas patlaban zirgu ēda, un rādīja: “Skaties, skaties – tas ir mans vecākais brālis, tur jūras malā pusdieno. Viņu sauc par Imaku.”
“Tā, tā — tas tad ir tavs vecākais brālis, Imaks. Bet kā lai es viņu uzvedinu kauties?”
“Itin viegli,” dēls sacīja. “Liec viņam dūri vienreiz zem deguna – tūliņ būs sācējs, par to es galvoju.”
Labi. Velns aizgāja uz jūras malu, pielika lāča degunam dūri – un lācis sāka velnu plēst nežēlīgi. Gan velns kliedza: “Imak, Imak — plecos, plecos!”, bet Imaks neklausīja un saplēsis velnu itin tā pa godam.
Velns pusdzīvs aizvilkās pie dēla atpakaļ un teica: “Lai nu ar laušanos kā ar laušanos, bet tev jāiet uz elli naudai pakaļ. Noiedams saki: tēvam vajag to naudu, bet nekādā ziņā nesaki, ka es esmu salauzts.”
Dēls nodomāja: “Ja tu jau pats sakies esam salauzts, tad spēka tiešām vairs nav.”
Un tūliņ paņēma velnu, iegrūda jūrā un noslīcināja. Tad aizgāja uz elli, paņēma vezumu naudas, aizjūdza divus zirgus priekšā, pārbrauca mājās un dzīvo vēl šodien, ja nav miris.