Reiz bijis tāds vīrs, kas nekad svēto dievmaizīti nerijis dibinā, bet arvienu to iespļāvis drāniņā. Par to tad viņš arī zinājis, kur apslēptas mantas; varējis arī garus redzēt, slimus dziedināt, veseliem slimības uzsūtīt – vienā vārdā: viņš bijis burvis
“Kad nomirstu,” viņš pieteicis, “tad ieliekat man zārkā, pagalvī, dievmaizīti!”
Darījuši arī tā un pēc tam arī aprakuši viņu. Bet tad pie kapsētas pa naktīm sācis viens cilvēks garāmbraucējiem parādīties, apsolīdams lielu naudu tam, kas nākt uz kapsētu līdz vienu zārku izrakt un mironim no pagalvja vīstoli izņemt. Neviens tomēr negājis.
Reiz nakti gar kapsētu braucis vecītis. Tam iznācis no kapsētas labi ģērbies kungs uz lielceļa pretim un biedinājis to nosist, ja nenākšot viņam līdz zārku izrakt; bet ja nākšot un izņemšot no turienes vīstoli, tad solījis pulka naudas dot. Neko darīt vecītis paklausījis, pārmetis krustu un sācis rakt. Ne piecas minūtes nepagājušas, jau zārks bijis izrakts un vīstolis izņemts.
Bet tiklīdz tas bijis padarīts, tūliņ viesulis sakampis zārku un ar visu mironi aiznesis. Kapu aizbērt arī vecītim daudz pūles nebijis, smiltis it kā pašas no sevis birušas bedrē. Pēc tam vecītis aizgājis pie sava vezuma un atradis tanī lielu maisu, pilnu zelta, sudraba naudas. Vecīša ķēvele tik tik spējusi pavilkt. Tā vecītis palicis bagāts uz bērnu bērniem.
Bet otrā dienā atraduši kapsētā tikai smalki samaltas kaulu drupačiņas, jo tas kungs, kas vecītim naudu devis, nekas cits nebijis, kā pats velns. Mirušo burvi viņš ātrāki nevarēja rokā dabūt, kamēr dievmaizīte no zārka pagalvja nebijusi izņemta.
J. Ozols Saukā, Brīvzemnieka kr. 83