Agrāk vienā mājā dzīvojis tēvs un tēva brālis. Tēva brālis bijis buris. Kad tēvs nomiris, tad viņa vienīgais dēls vēl bijis puika. Viņš dzīvojis pie tēva brāļa, bura.
Buris puiku visādi nerrojis. Puikam nebijis nekur ko iet un tas joprojām dzīvojis pie bura.
Puika bijis jau septiņpadsmit gadu vecs, kad to buris sūtījis uz velna pagrabu. Pagrabā esot maza lampiņa, lai viņš to atnesot. Buris iedevis puikam savādu gredzenu un teicis: “Kad tev tas gredzens būs pirkstā, tad tevi neviens neaiztiks.”
Puika uzmaucis pirkstā bura doto gredzenu un gājis uz velna pagrabu. Buris palīdzējis novelt akmeni, kas bijis uz pagraba ieejas, un pa trepēm nokāpis pagrabā.
Puika iegājis lielā pagrabā. Tur nebijis neviena dzīva cilvēka. Pagrabā degusi maza lampiņa. Puika pagājies tālāk. Tur bijuši gari galdi, piekrauti ar gardiem āboliem un ogām. Puika sācis ābolus un ogas ēst. Kad bijis paēdis, tad gājis pie lampiņas, nopūtis uguni, iebāzis lampiņu ķešā un kāpis pa trepēm augšā. Pie akmeņa buris puiku gaidījis un teicis: “Dod man lampiņu.”
Puika nedevis. Viņš nodomājis, ka lampiņai vajagot būt lielam spēkam, citādi tak buram viņas nevajadzētu. Buris noskaities un aizgrūdis akmeni izejai priekšā un puika palicis velna pagrabā viens un gluži tumsā. Puika apsēdies uz trepēm un no gara laika sācis berzēt bura doto gredzenu. Uzreiz tumsā, puikam pavisam tuvu, kas prasījis: “Ko kungs vēlas?”.
Puika brīnījies, ka viņu saucot par kungu. Viņš runātājam prasījis, kas viņš ir. Runātājs stāstījis, ka viņš esot gars un kalpojot gredzenam.
“Vai tu mani vari iznest no pagraba?” prasījis puika.
“Jā, varu gan,” gars atbildējis un iznesis puiku no pagraba. Pēc tam puika licis garam sevi aiznest simtu jūdzes no bura mājas. Gars puiku aiznesis. Puikam gribējies ēst – gars atnesis ēdienu. Puikam vajadzējis naudas, arī to gars apgādājis.
Puika dzīvojis svešā zemē un tam nekā netrūcis. Netālu no puikas būdiņas bijusi skaista ķēniņa pils un ķēniņam bijusi ļoti skaista meita.
Puika bijis jau divdesmit gadu vecs un tādēļ viņu tagad sauksim par puisi. Puisis iemīlējies skaistā ķēniņa meitā. Viņš stundām ilgi sēdējis uz upes krasta, iepretim ķēniņa pilij, un domājis par skaisto ķēniņa meitu. Reiz puisis no gara laika izvilcis no ķešas lampiņu, ko tas no velna pagraba, iznesis, un sācis to spodrināt. Tiklīdz puisis sācis lampiņu berzēt, kad uzreiz saskrējuši divi simti garu un prasījuši : “Ko kungs vēlas?”
Puisis brīnījies. Viņš jautājis tiem, kur viņi te gadījušies. Gari atbildējuši, ka viņi esot lampiņas kalpi un paklausot viņas īpašnieka pavēles.
“Nu labi,” teicis puisis.
“Vai jūs varat man uzbūvēt greznu pili te, pretim ķēniņa pilij?”
“Jā, varam.”
“Kad viņa būs gatava?”
“Kad gribēsit.”
“Nu, vai pa mēnesi varēsit uzcelt?”
“Jā, jā, viegli vien. Mēs jums uzcelsim greznu pili, ka jūs esat tik labs. Mūsu agrākais pavēlnieks bija nikns un nejauks. Pie viņa mums gāja slikti. Bet jums, tik labam, mēs visu darīsim,” atbildējuši gari.
Pēc mēneša pils bijusi gatava. Puisis pārgājis pilī dzīvot. Viņš nodzīvojis pilī, laimīgi ilgāku laiku. Ķēniņš to aicinājis uz savu pili un ķēniņa meita viņu iemīlējusi. Viņi nosvinējuši lepnas kāzas un dzīvojuši laimīgi. Puisis uzlicis lampiņu uz krāsns augšas, tur viņa stāvējusi, jo nebijusi vairs vajadzīga.
Vecais buris sācis puisi meklēt. Pēc vairākiem gadiem viņš uzzinājis, kur puisis dzīvo. Buris iztaisījis dažādas skaistas lampas un novaktējis, ka puisis aiziet uz medībām. Tad buris iegājis pilī, piedāvājis ķēniņa meitai lampas un teicis: “Kurš grib jaunu lampu, tam man jādod vietā veca lampa.”
Ķēniņa meitai patikusi viena lampa un viņa to paņēmusi. Tad viņa iedomājusies, ka uz krāsns ir veca lampiņa, kas nekad netiek lietāta. Viņa sameklējusi veco lampiņu un atdevusi to buram pret jauno lampu. Tā buris ar viltību bijis pie velna pagraba lampiņas.
Tūlim nākamā naktī buris licis gariem aiznest pili ar ķēniņa meitu uz tuksnesi. Gari vienā naktī to izdarījuši. Kad puisis atgriezies no medībām, tad vairs neatrada ne pili, ne savas sievas, ķēniņa meitas. Visi cilvēki sākuši runāt, ka pili velni aiznesuši, vai arī tā nogrimusi zemē. Puisis zinājis, ka tas ir bura darbs. Viņš sācis berzēt gredzenu, kas tam pirkstā bijis. Tūlin atskrējis gars un prasījis: “Ko kungs vēlas?”
Vai tu mani nevari aiznest uz to vietu, kur tagad stāv mana pils?”
“Jā, varu,” atbildējis gars.
Gars nesis puisi trīs dienas un naktis, kamēr ticis pie tās vietas, kur bijusi pils. Tad gars puisi pārģērbis par nabagu un pavadījis to līdz durvim. Pie durvim stāvējis par sargu viens no tiem divi simti gariem, kas kalpojuši lampiņai. Viņš negribējis puisi pilī laist. Bet gars, kas kalpojis gredzenam, teicis uz to garu, kas lampiņai kalpojis, lai laiž iekšā, jo nabags esot šo labais pavēlnieks. Tad gars tūlin arī puisi ielaidis pilī.
Puisis uzmeklējis ķēniņa meitu un devies tai pazīstams. Viņi norunājuši tā. Tagad ķēniņa meita ies pie bura un sāks ar to vīnu dzert. Bet bura glāzē viņa ieliks miega zāles. Kad buris apgulsies, tad no viņa jādabūn atpakaļ velna pagraba lampiņa. Kad viss bijis norunāts, tad puisis atkal izgājis no pils un apslēpies viņas tuvumā.
Ķēniņa meita aizgājusi pie bura un sākusi ar to vīnu dzert. Bura glāzē viņa iebērusi miega zāles. Buris dzēris un palicis arvienu nespēcīgāks. Beidzot viņš pakritis zem galda un krācis kā negudrs.
Ķēniņa meita padevusi puišam ziņu un tas iesteidzies pilī. Viņi sākuši meklēt velna pagraba lampiņu. Lampiņas nevarējuši nekur atrast. Tā bijusi buram uz krūtim uzsieta. Viņi to beidzot uzgājuši un noplēsuši. Bet buris pa miegam dzirdējis un saucis garus, lai tie saplosa puisi ar ķēniņa meitu. Bet bijis jau par vēlu. Lampiņa bijusi atkal puiša rokās. Neviens gars vairs neklausījis bura pavēles. Puisis licis ganiem saķert buri un to saplosīt. Gari to labprāt darījuši, jo buris pret tiem bijis traki nejauks.
Tad puisis licis ganiem, lai tie aiznes pili atpakaļ uz veco vietu. Gari pili aiznesuši pa piecām dienām.
Kad cilvēki atkal ieraudzījuši pazudušo pili, tad brīnījušies par puiša gudrību, ka tas to varējis atkal no zemes izcelt.
Drīz vien vecais ķēniņš saslimis un nomiris. Viņš savu pili un valsti atdevis meitas vīram. Nu puisis ticis par ķēniņu. Viņš valdot par zemi, un pili un mīlējot skaisto ķēniņieni tikpat karsti, kā agrāk.