Arājs

Odi un zirgs

Liels brūns zirgu lācis bija gauži izsalcis. Pa mežmalu staigādams ieraudzīja arāju aram un apņēmās to ar visu zirgu apēst.

Pamazītēm vien vilkās un vagas galā apakš kupla kļava uz krūtim uzgūlies, gaidīja arāju piedzenam. Zem vienas kļavu lapas bija liels ods pieķēries dienvidu gulēt. Lasīt tālāk

Dzeguze

Dzeguze pieskrējusi pie veca veca arāja, kas stipri bijis kurls un prasījusi: kur govju meitas esot? Arājs klausījies: “Ko, ko?” Prasījusi vēl reiz; bet šis atkal: “Ko, ko?” Nu dzeguze dusmās nospļāvusies, mēdīdama: “Kū, kū! kū, kū!” Tādēļ vēl šodien projām skriedama spļaujot jeb kūkojot. (D. L. etn, p. 1892.). Lasīt tālāk

Arājs izraibo lāci

Vīrs ara ar sarkanu seķi. Iznāk lācis no meža: “Vai, kas tavam zirgam par jauku, raibu spalvu! Vai nevari man arī tādu noraibot?” “Kādēļ ne? Bet tad tev jāļaujas sasieties, citādi raibojot raustīsies un nekāds labs raibums neiznāks.” Labi! Lai saistot arī. Vīrs nu nosaista lāci tā, ka ne pakustēt; tad izrauj nazi (un sāk tikai garniski vien ādu raibot. Lasīt tālāk