Krauklis aizlaidies pie nama durvim, nosēdies uz celma un klausījies, klausījies, vai neiedziedāsies kāds istabā. Taī brīdī saimniece namā kapājusi kaulainu gaļu: “Kram, kram!” Krauklis jokojies pakaļ: “Kram, kram!”
Beidzot saimniece izcirtusi no kakla gala kakla krimstalīti (rīkles gals) un izsviedusi pa durvīm, sacīdama: “Še, še, krauklīt, kumoss uz kārā zoba, ko nu tik daudz te krimšķini!
” Tādēļ vēl tagad kakla krimstalu nosauc par “kraukļa kumosu”. Krauklis apēdis krimstalu ar gardu muti un pavisam piemirsis, kā īsti nācis; tādēļ arī tikai to kram, kram, māk.
Āronu Matīss Bērzaunē.