Reiz viens saimnieks izdzinis no mājas nespēcīgu suni, kas tam uzticami līdz pašam vecumam bija kalpojis. Suns aizgājis. Gabaliņu pagājis, ierauga: nāk izsalcis vilks. Vilks aizstājies ceļā, solās suni apēst. Vājais, panīkušais suns ne domāt nevarējis iedomāties ar vilku cīnīties, tādēļ izgājis uz viltu, teikdams vilkam: “Diezin, vai es tev būšu pēc garšas, pats taču redzi, cik novārdzis, nonīcis esmu. Daudz gudrāki būtu, ja mani kādu laiku pabarotu; tad tu varētu visus savus bērnus saaicināt un katram atlektu pa gardam kumosam.”
Suņa padoms vilkam iepaticies gan. Viņš ielicis to apses dobumā un barojis ikdienas ar gaļu. Pēc kāda laika vilkam šķitis, suns diezgan jau trekns. Nu saaicinājis savus bērnus, izlaidis suni no dobuma, prātodams: “Redzi, te nu būs mīksts kumoss gan!”
Tomēr suns pie labas barības nebija tikai nobarojies vien, bija arī spēkā pieņēmies. Tādēļ, līdz ko paticis vaļā, iesaucies: “Ja mani neēdi vāju, nespēcīgu, tad tagad gan vairs neapēdīsi atspirgušu un spēkotu. Ja vēlies, mēs varam karot!”
Vilks redz, nagos ir — teiks sunim: “Klausies, norunāsim tā: karosim tūliņ rītu pie šās pašas apses, tu ar saviem palīgiem, es ar saviem, un kas paliks uzvarētājs, tas lai otru apēd.” Suns mierā — abi divi izšķīrušies.
Rītā agri jo agri vilks ar saviem palīgiem atnākuši pie apses un nu nostājušies tā: lācis uzrāpies apsē, lapsa žagaru čupā, vilks paslēpies krūmos. Lācis, kokā vērodams, piepēži ierauga: pretinieks nāk. Vilks vaicā: “Saki, kādi palīgi sunim ir?”
Lācis skatās, skatās, beidzot teiks: “Sunim trīs palīgi: papriekšu nāk viens kungs pelēkā uzvalkā, nesdams līku zobenu pa pleciem (runcis). Viņam pakaļ nāk liela, liela sieva, lielas dakšas pa plecu (kaza). Pats beidzamais ir brašs zēns, tas laikam nežēlīgs laupītājs, jo svārki aptraipīti asinim un aiz jostas liels cirvis (gailis).”
Lācis, vilks un lapsa aplam baidīdamies no tādiem suņa palīgiem, ne kustēt vairs nekustējušies… Atnākuši pie apses — neviens pretinieka neredz. Suns savus palīgus gan tur mudinājis, bet šiem tikai prāts ēst meklēt. Kaķis pieiet pie žagaru čupas—lūkos: vai nav kāda pele? Te neviļus pamanīs lapsai astes galiņu, šim šķiet, tā pele, un metas virsū. Lapsa bailēs domā: suns ar palīgiem jau viņu apcēlis, tādēļ paslēpusies vēl dziļāki žagaros.
Pa tām starpām kaza bija piegājusi pie apses, pacēlusi galvu uz augšu, taisījusies zarus grauzt. Te lācim kokā iešausies prātā: nu pretinieks apsē būs augšā, viņam mugurā, labāki leks zemē, taisni uz žagaru čupas lapsai virsū. Pa zariem brāzdamies, lācis nevien pats nāvīgi sasities, bet lapsu lai nositis līdz. Vilks redzēdams, ka palīgi pagalam, nenocietis vairs, ieskrējis mežā. Bet suns ar saviem palīgiem pārgājis priecīgs mājā.
K.Blau’s Ērgļos, Brīvzemnieka