Kāda ķēniņiene neieredz savu bērnu. Viņa saka uz ķēniņu: “Sapņos redzēju, ka mūsu meitene padarīs mums lielu negodu, tādēļ aizsūtīsim pie laika viņu uz svešumu.”
Bet jaunā princese, to padzirdējuse, ataicina raganu, sacīdama: “Man nolikts svešumā dzīvot. Vaj nevari caur buršanu parādīt, kā var dzīvs kustonis piedzimt?”
Labi, labi – parādīšot gan. Ragana nu salasa no visām zvēru krēpēm pa spalviņai, pa sariņam un no visām zvēru putam, kas iz mutes kritušas, pa lāsītei. To visu tā sajauc kopā un tad izcepj tik lielu muskulu, kā dūri. Nu tā iedod muskulu princesei un piesaka: “Ja tu izcepto muskulu zobiem arvienu paknaibīsi, tad no muskuļa piedzims tas, ko vēlējies redzēt.”
Pa to starpu ķēniņš bij licis kuģīti uztaisīt ar tādu istabiņu, kur durvis no iekšpuses neieraugāmas. Šai istabiņā tas pavēl lielu daudzumu visādu ēdienu sakraut. Un, kad viss tas padarīts, ķēniņš ieved jauno princesi istabiņā, aiztaisa durvis un palaiž kuģīti jūŗā, lai aiziet savā vaļā. Princese pilnīgi bij ieslēgta, jo istabiņas durvis no iekšpuses it nekur nav ieraugāmas, lai skatās, lai meklē, kur grib. Pirmo dienu princesei ļoti garš laiks, bet otrā dienā tā atminās raganas muskuļa. Knaši viņa sakampj muskulu un sāk ar to darboties: gan kodaļāt zobiem, gan knaibīt nagiem. Vēl nekas. Otrā rītā rauga vēl kodaļāt, tomēr kā nekas, tā nekas. Trešā rītā ņemsies kost, lai zobi krakst un kniebt, lai nagi brikst. Tas līdzēja: muskuls sašķīda un no drupačām rodas tāds kustonis, kas ne sunim, ne kaķim līdzīgs. Bet tas trakākais vēl tas: kustonis aug acīm redzot un ēd tik daudz, ka ne piedot. Divās, trijās dienās tas izaudzis zirga lielumā un apēdis gandrīz visu līdz doto barību. Kad beidzot visa barība bij apēsta, tad kustonis iesaucās: “Laid mani ārā! Gribu pasauli redzēt, gribu citu barību pagādāt.”
“Labprāt tevi laistu,” princese atbild, “ja tik durvis atrastu.”
To dzirdēdams, kustonis ilgāk nemaz negaida, kā iet, tā izlauž braikt! ar spēku istabai durvis. Abi nu gan bij brīvi, bet tagad atkal citas bēdas, nav vairs ne drupačiņas ko ēst. Bet kustonis drīzi apdomājās, viņš sadabū virvi, apsien vienu galu sev ap vidu, otru piesien pie kuģa, tad ielec ūdenī, sāk peldēt un kuģi uz priekšu vilkt. Tā tas mocās trīs dienas, trīs naktis, kamēr tomēr beidzot izvelk kuģi pie malas, netālu no kādas pilsētas. Kuģi jūrmalā piesējis, tas atstāj princesi vienu pašu un steidzās uz pilsētu barību pameklēt. Ieiet pilsētā, visi brīnās, kas šis par tādu savādu kustoni. Bet kustonim viena alga, vaj brīnās, vaj nebrīnās, viņš tik prasa, lai dodot ko ēst.
“Kā lai tev ēsti dodam, kad nezinām, kā tevi sauc,” pilsētnieki atbild. “Kā mani sauc! – par Brīnumu mani sauc. Vaj nu sapratāt? Vaj nu dosiet ēst?”
“Dosim, dosim!” pilsētnieki atbild un iznes vienu klēpi maizes. Bet priekš Brīnuma viens klēpis nekas. Nu iznes otru klēpi, vēl nepietiek. Iznes trešo, Brīnums apēd ir to un tad uzprasa vēl ceturto klēpi priekš princeses. Pilsētnieki iznes ceturto klēpi maizes un grib zināt, kas tā par princesi, kam maize vajadzīga. Uz to Brīnums atbild īsi: “Tā ir tā princese, kas mani izaudzināja.”
Bet tai pašā pilsētā dzīvojis arī ķēniņš. Līdz ko nu Brīnums aizgājis, tā pilsētnieki visi pie ķēniņa projām, sacīdami: “Klausies, ķēniņ, te jūrmalā atkūlies savāds kustonis ar vārdu Brīnums. Tam esot uz kuģa viena princese klāt. Eij, skaties, kad tik nav tava paša princese, kuru aizvakar zagļi, slepkavas, nozaga.”
To dzirdēdams, ķēniņš tūlīt sasauc karaspēku un iet pie kuģa princesi atprasīt.
Aiziet, Brīnums iznāk pretim un noprasa, ko karaspēks īsti gribot ?
“Gribam, lai tu princesi atdodi.”
“To gan nē!” Brīnums atcērt.
“Nu, ja ar labu neatdosi, tad sāksim cirst un nonāvēsim tevi.”
Tos vārdus dzirdēdams, Brīnums vairāk negaida, viņš sāk brīnumus rādīt ar savu spēku un netaupa nevienu, kamēr viss karaspēks pagalam. Tik ķēniņš izglābjas. Tas nokrīt Brīnumam pie ceļiem un lūdzas, lai atstājot viņu dzīvu.
“Tā pavisam cita valoda!” Brīnums iesaucās, “kāpēc nenāci tūlīt ar laipnību, tad tavs kara spēks būtu palicis dzīvs?”
“Jā, ko lai dara,” ķēniņš atbild, “princese man nozagta un ļaudis man ieteica, ka tev viņa esot.”
“Tad ļaudis melojuši. Nāc pats skaties, tur kuģī viņa ir, tad redzēsi, vaj tā būs tavējā.” Ieiet kuģī: nav vis. Bet Ķēniņam jaunā princese tā patīk, ka labprāt viņu precētu, jo gadi seši jau aiztecējuši, kamēr tam ķēniņiene miruse un ilgāk par atraitni dzīvot tam īsti netikās.
“Vaj dzirdi, Brīnum?” ķēniņš iesaucās, “tu varētu ar princesi labāk pie manis pilī dzīvot, nekā šinī kuģī.”
“Kālab ne, – iesim!”
No rīta ķēniņš saka tā uz Brīnumu: “Vaj dzirdi? Tava princese varētu pie manas vecākās princeses palikt, iesim mēs raudzīt manu jaunāko princesi uzmeklēt, kuru zagļi, slepkavas aizvakar nozaga. Varbūt, ka tur lielajā mežā neģēļus atrodam un princesi izpestām.”
“Labi – iesim!”
Brīnums ar ķēniņu izmeklējas vienu dienu, nekā, izmeklējas otru dienu, nekā. Trešā dienā tie pamana dūmus. Iet klāt: jā, liels slepkavu bars sildās gar uguni un jaunākā princese vāra neģēļiem ēst. Līdz ko slepkavas nācējus pamana, tā viss bars kājās un šiem diviem virsū. Bet Brīnumam nebij ne labs pagrābiens, viss slepkavu bars guļ kā blāķis. Ķēniņš savu bērnu atdabūjis nezin kā priecāties. Par pateicību tas atdod jaunāko princesi Brīnumam par sievu un apsola vēl labu gabalu no valsts. Labi, – Brīnums pateicās.
Bet no tās dienas vecākā princese vairs nevar savu jaunāko māsu labi ieredzēt, tamdēļ ka gājuse pie Brīnuma, pie tāda zvēra. Viņa tīko māsai atriebties un pat to nonāvēt. Kādu nakti tā paņem tēva zobinu un ielien māsas istabā, lai izpildītu, ko apņēmusēs. Bet pa tumsu tai vīlās, māsai cērtot, iecirta Brīnumam. Un kā par laimi tam bij tā notikt, Brīnums caur šo cirtienu acumirklī pārvēršas par daiļu cilvēku.
No rīta nu bij prieki lielu lielie. Vecākā princese vēl tā ka baidītos par saviem darbiem, bet senākais Brīnums to apķer, sacīdams: “Paldies, ka to tā darīji! Man tā bij nolemts par cilvēku tikt.”
Drīz pēc tam ķēniņš apprec to princesi, kuŗu uz kuģa ieskatījies. Un nu abi pāri dzīvo laimīgi.