Vienam ķēniņam bija ļoti skaista meita. Pats saucis to vienādi par Skaistīti. Bet ķēniņam nomira sieva, Skaistītes māte, viņš apprecēja citu sievu. Tai arī bija bērni, tomēr tie nebija ne pusē tik skaisti. Tādēļ pamāte apskauda Skaistīti un vienādi vien uzplijās ķēniņam, lai liek Skaistīti nogalināt. Ķēniņš, zināms, to nekad negribēja darīt.
Bet reiz ķēniņš palika tāds domīgs, jo nebija ne dienu, ne nakti no sievas miers. Beidzot viņš aizgāja uz svešām zemēm un atvēlēja sievai, lai darot ar Skaistīti, ko gribot. Sieva lika bendem Skaistīti mežā novest, kur citi neredz un nogalināt. Bet liels suns aizskrēja Skaistītei līdz. Mežā Skaistīte ļoti lūdzās, lai nesit viņu, lai sit suni. Labi, bende nosita suni un pārnesa suņa kuņģi ķēniņienei, rādīt, teikdams, ka Skaistīti esot nokāvis.
Bet Skaistīte klejoja pa mežu noraudājusies. Te pieradās lācis, mīlīgi runādams: “Skaistīte, meitiņa, neraudi velti, sēdies man mugurā – pārnesīšu savā mājā!”
Skaistīte gan tā kā negribēja, jo domāja: kāda tad lācim māja var būt? Bet kad nu ne pavisam neatlaida, tad kāpa arī mugurā. Lācis aiznesa to vecā, vecā pilī. Tur nebija nekāda jaukuma, ēka vispār nokvēpusi, puķes visas novītušas. Lācis ieveda Skaistīti pilī, izvadīja pa visām istabām un teica tā: “Te tu nu dzīvosi un sauksi mani par brāli, es saukšu tevi par māsu! Bet dienas trīs nebūšu mājā, tad tu nu nelaid neviena iekšā, lai būtu, kas būdams – tikai mani ielaidīsi, kad pārradīšos.”
Labi. Otrā dienā, lācim aizejot, brīdi bija miers, bet tad sāka kaķis ņaudēt pie durvim. Jau lāča māsa gribēja durvis atvērt, bet laikā vēl atminējās lāča vārdus un nelaida vis. Pārnāca lācis, prasīja Skaistītei: “Vai bija arī kāds?”
“Bija gan, bet neielaidu!”
“Tas labi! Nu iešu atkal uz lauku, nevaru nosacīt, cik ilgi – bet tā kā neviena nelaid pilī, tikai mani.”
Labi, lācis aizgāja un tādu brīdi bija miers, bet tad sāka putns ap logu lidināties, lai palaižot iekšā! Jau lāča māsa gribēja durvis atvērt, te laikā atminējās lāča vārdus un nelaida vis. Pārradās lācis un vaicāja Skaistītei: “Vai bija arī kāds?”
“Bija gan, bet neielaidu!”
“Tas labi! Nu iešu atkal uz lauku, nevaru nosacīt, cik ilgi – bet tā kā neviena nelaid pilī, tikai mani.”
Lācis aizgāja un satika kādu kunga dēlu, kas brauca uz precībām. Lācis sacīja: “Nebrauc viens, klāsies nelabi, brauksim reizē!”
Labi, lācis iesēdās blakus un nu brauca abi divi. Aizbrauca pie brūtes, uzņēma labi, to nevar teikt, bet katru guldināja īpašā istabā: lāci savā, kunga dēlu savā. Otrā dienā lācis sacīja: “Klausies, precinieks! Tā tu nu precies, ka neiziet greizi, vakarā ienāc manā istabā, bet tā kā nāc, citādi pats nožēlosi.”
Vakarā ienāk kunga dēls: ko teikšot?
“Ko teikšu? Klausies, tad dzirdēsi! Tur būs divas gultas: viena ar sarkanu apsegu, otra ar melnu. Guli tai gultā ar melnu apsegu, ja negribi mirt! Vairāk neteikšu, tev pašam arī jāsaprot, ko var un ko nevar.”
Vakarā brūtes tēvs veda brūtgānu gulēt tanī gultā, kur sarkanā, apsega, bet šis negulēja – iekāpa tanī gultā, kur melnā apsega. Nu gāja brūtes tēvs sarkanā gultā gulēt. Bet līdz labi apgulās, te ap pusnakti ienāca divpadsmit jaunavas ar spožiem šķēpiem un nokāva to, kas sarkanā gultā gulēja, jo viņas domāja precinieku nokāvušas. Rīta agrumā kunga dēls ieskrēja pie lāča un vedinājās prom. Labi, aizbrauca. Ceļā lācis sacīja: “Izglābu tavu dzīvību, tādēļ tev jāprec mana māsa, ja ne – tu mirsi, to tev pasaku acīs!’`
Kunga dēlam tā kā netika, netika, jo domāja: “Kāda tad lācim var māsa būt? Bet ko darīsi, ja uzmācās ar varu? Vismaz jābildina taču – nāk, nāk – nenāk, nenāk.”
Un lācis nu aizposa tikpat kā divi deviņi pie māsas. Pārskrēja: “Kas ir? Vai gribēja kāds pilī tikt?”
“Nē, brāl, nebija neviena šoreiz!”
Tas labi! Tad tikai nu izmēz visas malas un nomazgā spodras, pati arī saģērbies glītāki, apliec rotas, ko neko, un ja nu kāds grib pilī iekļūt, ver visas durvis līdz galam vaļā, ir logus nepamet cieti. Man vēl jābūt laukā, redzēs gan, kad pārradīšos.”
Lācis aizgāja. Bet Skaistīte atvēra visas durvis, visus logus, izmēza visas malas, nospodrināja visas lietas, aplika pati rotas un gaidīja, kas īsti nu notiks. Te pa kādu laiku Skaistīte paskatās: novītušās puķes sāk skaisti ziedēt pils priekšā un tālumā brauc precinieki, ka dimd vien.
Tas bija kunga dēls, kam lācis dzīvību glāba, tas braucējs. Un viņam bija līdz daudz spēlmaņu, bet arī nāves zāles. Viņš teica tā: “Ja man brūte būs daudz maz pēc cilvēka, tad, jums spēlmaņiem jāspēlē priecīgi, bet ja mana brūte izskatīsies pēc lāča, tad spēlējiet bēdīgi, jo es tad dzeršu nāves zāles, lai labāk mirstu, nekā tādu precu.”
Atbrauca pie pils, kunga dēls redz: brūte daiļa bez gala. Nu spēlmaņi spēlēja priecīgi un kunga dēls apkampa Skaistīti trīs reiz. Otrā dienā bija kāzas. Bet kāzas lācis izņēma zobinu no koka dobuma un lika, lai nocērtot viņam galvu. Kunga dēls gan negribēja, negribēja, bet lācis uzsauca pikti, lai cērtot ātri.
Cirta arī.
Un līdz lāča galva atlēca no rumpja, te – kur gadījies, kur ne – izcēlās stalts princis un sacīja tā : “Nu esmu atkal cilvēks! Iešu savā valstī un dzīvošu laimīgi, Bet Skaistītes pamāti ierakšu zemē, viņa to pelnījusi.”
Un princis aizgāja savā valstī dzīvot, bet kunga dēls pārveda Skaistīti par sievu un dzīvoja labi, jo labi.
1. J. Āboliņš Rūjienā. LP, V, 376 (l65).