Reiz lācis ar vilku nodomājuši iet kaŗā. Tie gāja, gāja un meklēt meklēja savus pretiniekus. Vilks sacīja lācim: Vadzi, es līdīšu zem sārta, bet tu kāp kokā un palūko, no kurienes nāks pretinieki!” Labi! Vilks palien zem sārta un noguļas, lācis uzkāpj kokā un skatās. Ap to pašu laiku kaķis ar gaili arīdzan bija sadomājuši iet kaŗā. Tie arī gāja meklēt savus pretiniekus…
Gadījās tā, ka kaķis ar gaili gāja pa ceļu taisni turp, kur bija apmetuši lēģeri vilks ar lāci. Lācis, kokā tupēdams, piepēži ierauga, ka uz tiem nākot kaķis ar gaili, un sauca vilkam: “Pretinieki nāk, pretinieki nāk!” Vilks zem sārta prasa, kādi tie esot? Lācis kokā atbild: “Vienam šķēps uz pleciem un otram divi sacelti zobeni; viens saukšus sauc: “Dod šurp, dod šurp” un otrs nikni rūc: “Nau, nau!”
Abiem tā sarunājoties, ienaidnieki arī jau klāt. Vilkam no bailēm jau drebēt dreb astīte, kuras galiņu nabadziņš par nelaimi bija aizmirsis sārta arpusē. Te kaķis, nejauši pamanījis vilka astes galiņu drebam, un domādams, ka tur pele, čaps! tam virsū. Vilks, lielu lielas bailēs, no sārta ārā, palēca kādu gabaliņu un turpat izstiepās un bija no bailēm nost. Kaķis ar gaili, no tāda trokšņa paši vareni pārbijušies, viens spraukšļodams, šķaudīdams un otrs kladzinādams un spārniem sizdams, devās kokā, akurāt tanī pašā kokā, kur tupēja lācis. Ko nu darīt šim nabadziņam? Tas tak nupat redzēja, ka vilks da-būjis savu galu tikai no viena paša pretinieka: kas tad nu būs ar šo, kad nu šim krīt virsū abi divi. Neko darīt: no bailēm tas brāc! no koka zemē un nositas uz vietas. Tā kaķis ar gaili bēgdami it nejauši palikuši par lieliem uz-varētājiem.
J.Sproģis Koknesē, Brīvzemnieka kr.