Reiz vecos laikos kaķis gāja grēku(s) sūdzēt un ceļā satika zaķi. Zaķis prasa: “Kur tu, brāl, iesi?”
“Iešu grēkus sūdzēt.”
Lai viņu arī ņemot līdz!
Kaķis negribēja, negribēja ņemt, bet apdomājās un ņēma arī līdz.
Nu abi iet, iet un stāsta viens otram savu likteni; kaķis saka, šim esot daudz grēku, nevarot vairs ne peles noķert.
Zaķis atbild: “Man laikam arī daudz grēku, jo man no visiem jābīstas.”
Un kamēr šie tā iedami tērzē, satiek nejauši lapsu.
Kur viņi iešot?
Šie atbild: “Iesim grēku sūdzēt.”
Lai viņu arī ņemot līdz!
Kaķis ar zaķi vaicā: “Kādu grēku tu esi padarījusi?”
Lapsa atbild: “Esmu nozagusi no piedarba divi pāri cāļu saimniecei un zvejniekam atkal vezumu zivu.”
“Vezumu zivu! Kā tu varēji visu vezumu zivu nozagt?”
Lapsa atbild: “Varēju gan! Es stāvēju krūmos, zvejnieks brauca ar zivim garām, un vējš pūta man taisni zivu smaku virsū; tad man siekalas vien tecēja pēc zivim un es ar līkumu aizsteidzos viņam uz ceļa priekšā, apgulos un izlikos par nosprāgušu. Piebrauca zvejnieks ar zivu vezumu, es gulu. Bet šis itin priecīgs, ka būšot laba dzerama nauda, paņem mani un ieliek vezumā. Tomēr es jau nebūšu muļķe: kamēr šis nu, priekšā sēdēdams, brauca, es tikai aiz muguras sviežu pa vienai zivij vien laukā, kamēr vezums tukšs. Kā nu tukšs, tā izlecu no vezuma, sanesu zivis krūmos un apēdu gardu muti.”
Un kamēr šie tā iedami runāja, satiek vēl vilku. Vilks prasa: “Kur jūs iesit?”
Šie atbild: “Grēkus sūdzēt!”
Lai ņemot viņu arī līdz!
Šie vaicā: “Kādu grēku tad tu esi padarījis?”
Vilks atsaka: “Man reiz gadījās ar vienu lapsu satikties. Tā man iestāstīja, ka vienam saimniekam pļavā esot piesiets trekns ērzelis, lai eimot palīdzēt ērzeli krūmos ievilkt un apēst. Labi! gājām. Aizeimam tur, lapsa ņem atraisa to striķi no mietiņa un saka man: “Es tev apsiešu to striķi ap vēdaru, tad tu ērzeli vedi, es dzīšu.” Tā arī mēs darījām: viņa apsēja man striķi ap vēdaru un traucēja ērzeli, lai skrien uz mājām. Bet tikko ērzelis sāka pilnā spēkā skriet, man nabagam bija jāiet kūleņu kūleņiem pakaļ; un kad tā mocīdamies biju jau pie vārtiem, tad lapsa no pakaļas gan kliedza: “Atsperies jele vārtu stuburā, atsperies vārtu stuburā!” Bet ko nu tas viss vairs līdzēja! Tikpat mani ierāva sētas vidū un nežēlīgi kūla. Kad beidzot patiku vaļā tad man nejauši iešāvās prātā, par ko īsti mani kūla. Citādi nav, es esmu grēcīgs, tik grēcīgs, ka ne paēst vairs man nenovēl.”
Un nu viņi visi četri runādami, tērzēdami gāja, gāja arvienu tālāk, kamēr iegāja mežā. Iegājuši mežā, ierauga dziļu ogļu bedri, kur ogles dedzinātas. Bet pār bedri bija pārlikta kārts. Tad kaķis saka uz citiem: “Te nu ir tā vieta, kur grēki sūdzami. Kas pāries par to kārti, tas nebūs grēcīgs, un kas nepāries, tas būs grēcīgs.”
Labi! Sāka iet pāri, kaķis pats pirmais. Iet, iet šis, pāriet labi. Nu lēks zaķis, kā lēciens, dibinā, ka novārās vien. Lapsa, ko tā gaidīs? Lēks arī, bet kā lec, dibinā iekšā. Vilks domā: “Lai krīt, lai, kas ir dikti grēcīgs, es tik grēcīgs neesmu, es jau gan pāriešu.” Un nu sāka iet. Iet, iet, kā šļūk kāja — dibinā iekšā. Šie nu visi trīs grēcīgi, kaķis vien tas labais. Kaķis, zināms, aiziet smiedamies, šie paliek bedrē.
Paiet viena diena, otra, trešā, sāk ēst gribēties. Bet lapsai labs padoms, viņa saka uz citiem biedriem: “Vajaga vilkt meldiņu, kuram ies smalkāki, to vajaga ēst kopā.”
Labi! Vilka meldiņu. Velk, velk, zaķim kā iet, tā iet smalkāki, to tūliņ apēda.
Padzīvo atkal kādas pāris dienas, gribas atkal ēst. Lapsa saka uz vilku: “Vajaga vilkt meldiņu, kuram rupāki ies, to vajaga apēst.
Labi! Vilka meldiņu. Vilka, vilka, vilkam kā iet, tā iet rupāki. Un lapsa tūliņ vilkam pie rīkles un kož nost. Kamēr lapsa vilku ēda, viņa iedomājās, ka esot tikpat kā ķēniņiene pilī; bet kad vilks bija apēsts, tad atcerējās: īsti labi nav vis, kā tad ārā kļūsi? Bet ko viņa dara? Viņa sāk tikai bļaut palīgus, ko spēj. Un tas gadījās, ka āzis bija izdzirdējis lielo troksni. Aiziet raudzīt, redz: lapsa bedrē. Viņš prasa: “Ko tu bļauji?” Lapsa atbild: “Es bļauju tāpat no prieka. Kaut tu zinājis, kas te par priekiem, tūliņ lēktu iekšā.”
Āzis domā: “Viss var būt!” un laidās dibinā. Ielec — še tev prieki! Lapsa izzobo: “Tu, tāds bārzdainis, tik liels muļķis! Man te gadījās tumsā iekrist; bet tu, prātīgs vecis ar sirmu bārzdu, leci dienas laikā iekšā. Tomēr, ja tu mani klausītu, tad mēs abi izglābtumies. Pieslienies iestāvus bedres malai, es tad kāpšu uz taviem ragiem, izlēkšu laukā, atnesīšu striķi un izvilkšu tevi arī.”
Labi! Āzis mierā un lapsa viens, divi laukā no bedres. Nu vajadzēja striķiem iet pakaļ. Bet kas to deva! Smiedamās viltniece aizgāja un atstāja āzi bedrē, lai sprāgst. Un nosprāga arī nabadziņš.
R.K.Porietis Sēlpils Aizupēs