Vienu dienu vilks izgājis no meža uz ceļa gaidīt cilvēkus. Puišelis gājis uz skolu. Tā vilks šim klāt un teicis: «Es tevi ēdīšu,»
«Neēd vis mani,» puišelis atteicis, «mačs es esmu, tur tev nekā nebūs, pagaidi, tur nāk viens liels virs, to tu varēsi ēst»
Vilks paklausījis arī un gaidījis vēl. Pēc brītiņa pa ceļu gājis vecs zaldāts. Vilks tam uzsaucis: «Stāvi, karavīrs, es tevi ēdīšu!»
«Ko tu mani, vecu cilvēku, ēdīsi, man sīksta gaļa un cieti kauli, gaidi, tur nāk pakaļ viens jauns puisis, to tu varēsi ēst,» – tā zaldāts atbildējis.
Kā puisis pienācis, tā vilks uzbļāvis: «Stāvi, es tevi ēdīšu!»
«Jā, jā, ka ēd, ēd,» puisis atteicis, «bet papriekšu ļauj man purvā muti nomazgāt, tu jau esi smalks kungs, tev vajag skaidru mantu.»
«Labi, labi, ej mazgā,» vilks atļāvis.
Puisis iegājis krūmos un nogriezis krietnu knelli. Kad vilks to ieraudzījis, tūlīt uzprasījis: «Priekš kam tev tā runga?»
«Āre, iesms, prišu gaļu jau smalks kungs neēd, vajag uzcept,» – tā puisis paskaidrojis un uzprasījis, lai vilks šim laižot pie astes muti noslaucīt, jo slapjš uz uguns necepot.
Labi, labi, lai slaukot, vilks atteicis. Puisis nogrābis vilku aiz astes un sācis ar to rungu šim pa paltraku knellēt, ka spalvas vien put. Vilks gan kaucis un vaidējis, bet puisis devis tik arvien stiprāk.
Kad bijis vilku krietni nosukājis, tad palaidis vaļā un uzbrēcis: «Ej ēd mežā zirgu pinekļus, bet nenāc uz ceļa dzīvus cilvēkus baidīti»