Pie vienām mājām tīrumā bijusi ābele: pie šīs ābeles vilki ik vakaru gaudojuši. Bet reiz māju puisis gribējis noskatīties, ko vilki īsti pie ābeles dara. Viņš laiku jau uzlīdis ābelē, paslēpies zaros un gaidījis. Ja, vakara sanāk vilki, izceļ purnus gaisā un gaudo un gaudo. Kad pabeiguši gaudot, tad no augšas (no debesīm) nokritusi tāda ērmīga lieta, it kā ecēšas, un spēcīga balss saukusi: “Ja ar to nepietiek, tad ēdiet to, kas tai ābelē!” Puisis nejauki sabijies; bet vilki tūdaļ saklupuši ap nosviesto lietu, viens divi noēduši un tad sākuši ābeli krimst. Puisis redzējis: labi nebūs! Sācis kliegt palīgus. Saskrējuši māju ļaudis un aiztrenkuši vilkus. Bet vilki tomēr neaizmirsuši, ka puisis viņiem atdots. Puisis tādēļ nedrīkstējis nekad naktīs viens pats laukā iet, jo zinājis, ka vilki katrreiz izpilda smalki, ko apņēmušies. Bet otrā gadā gadījušās citā sētā kāzas, kurās ari puisi ieaicinājuši. Naktī šķiroties puisis gan lūdzis, lai pavadot viņu kāds mājā, bet negadījies neviena. Viņš domājis: “Vai tad itin šonakt kāds ļaunums notiks,” un gājis viens. Bet kā par brīnumiem turpat aiz vārtiem vilku pulks uzbrucis puisim un noplēsis. Rītā kaulus vien atraduši.
L Āronu Matīss Bērzaunē.