Kāds vīrs visu mūžu bija dzīvojis bezdievīgi vien. Viņam bija dēls un tas pamazām sāka arī tēvam pakal trakot.
Te vienu dienu dēls laukā ara. Tā pienāk vecs, vecs vīriņš un saka: “Vai tu gribi tāpat dzīvot, kā tavs tēvs dzīvojis? Ja esi tā nodomājis, tad ej mājā un skaties kādā nāvē tavs tēvs mirst!”
Dēls vaicā: “Kā to varēšot redzēt?”
“varēsi gan! Nomauc tam zirgam to silksni no kakla, paņem līdz, uzkāp istabas augšā, izurb ar svārostu griestiem caurumu, bet tiešām uz tēva guļas vietas – tad uzliec tur silksni un skaties pa caurumu, gan tad redzēsi, kā tavs tēvs mirst, un kā dienās arī tu mirsi, ja labāk nesāksi dzīvot.”
Labi. Dēls darīja, kā vecais bija licis. Un līdz to silksni bija nolicis, ieraudzīja – trīs briesmīgi velni stāv pie tēva guļas ar izspīrētiem nagiem, it kā ko gaidīdami. Sagaidīja arī – tēva dvēseli sagaidīja. Bet līdz arī dvēsele izšāvās pa muti, tā viens velns pakampa dvēseli – aizskrēja, otrs pakampa miesas – aizskrēja; bet trešais iegulās tēva vietā un pārvērtās gluži tai pašā izskatā kā tēvs.
Dēls, to visu redzēdams, trīcēdams nokāpa no istabas augšas un izsamisis aizgāja uz lauku. Bet vecītis atkal bija priekšā: nu lai pastāstot, ko esot redzējis.
Dēls izteic tā un tā, un gaužas par to, ka nu velns glabājams tēva vietā.
Vecītis saka: “Nesaki nekā! Tu viņu viegli izdzīsi no zārka. Bēru dienā, kad taisāties uz kapiem vest, uzvāri labu katlu vāroša ūdens, uznes istabas augšā un lej pa to pašu caurumu, kur šodien skatījies, taisni zārkā, gulētājam virsū, tad tu redzēsi, kur viņš paliks. Tikai sargāties, ka neviens tai brīdī nestāvētu durvīs, viņam pretim. Vislabāki durvis atveriet līdz galam vaļā, ka viņš karstumā neiziet ar visām durvim ārā.”
Dēls tā izdarīja un patiesi izdzina velnu no zārka, paglabāja tukšu zārku.
Un no tās dienas viņš palika pavisam citāds cilvēks. Ne nu vairs ar kaimiņiem plūcās, ne rājās, pat saviem māju ļaudim cieši aizliedza ir mazāko ienaidu.
Embūtē, A. Bīlenšteina kr. LP