Vienam tēvam bija tik stiprs dēls, ka tas varēja deviņu podu smagu zobinu svaidīt kā spalvu.
Reiz tēvs saslima un teica dēlam:
“Man vajag velna mēles – tad kļūšu vesels.”
Dēls devās mežā velna mēles meklēt, bet nevarēja velnu sastapt un palika skumīgs. Beidzot viņš satika kādu vecīti. Vecītis jautāja:
“Ko tu meklē, dēliņ?”
Dēls izstāstīja visu, kā ir. Vecītis iedeva viņam nūjiņu un sacīja:
“Piesit ar šo nūjiņu pie tā un tā celma – iznāks zirgs. Ar to jāj uz noteiktu vietu, kur velns mājo.
Zirgs tev iedos naga gabaliņu, un ja cīņā ar velnu klāsies grūti, met to gabaliņu ugunī – tūlīt būšu klāt palīdzēt.”
Dēls darīja, kā teikts – piesita ar nūjiņu pie celma, un tiešām iznāca zirgs. Tas teica:
“Šis ir mana naga gabaliņš. Ja tev klāsies ļauni, met to ugunī – es nākšu palīgā.”
Tad dēls aizjāja uz vietu, kur velns dzīvoja, un uzsauca:
“Nāc ārā, cīnīties!”
Velns iznāca ar deviņām galvām un ietrieca dēlu līdz pusei zemē. Dēls steigšus iemeta naga gabaliņu ugunī. Acumirklī zirgs bija klāt un metās cīņā. Abi kopā viņi velnu samina čupā un nonāvēja.
Dēls izņēma deviņas mēles un pārnesa tēvam. Kad tēvs tās apēda, viņš tūlīt kļuva vesels.
Strauss Ērbēģē