Skopai saimniecei neviens nevarējis pa prātam izbēdāt: visus tā sunīja, lamāja un labprāt nevienam nedeva, ko tas bija pelnījis. Savam uzticamam sunim Krancim, kas sīkstules mantu dienu un nakti sargāja, arī ļoti reti deva ēst, bet toties vairāk ar žagaru mieloja pa muguru.
Suns tad badā tekāja pa krūmiem, meklēdams kādu kauliņu, ar ko sirdi piesiet. Tā tekādams vienu dienu sastapa vilku. Vilks vaicāja: “Kā tu, draudziņ, šodien tāds noskumis, vai tev sieva mirusi?”
Krancis atbildēja: “Ko nu izteikt! Man jau saimniece mājās nemaz nedod ēst, tādēļ nācu uz mežu, vai kādu kauliņu neatradīšu. Zināms, drīzumā mūsu mājās dzers kāzas, tad gan saglabāšu kādam laikam iztiku!”
“Ak kāzas jums dzers!” vilks priekā iesaucās, “vai zini? Ja tu mani pa kāzām labi pacienātu, tad es padaru, ka saimniece tevi mīlēs un dos tev ēst, cik vien gribēsi.”
Labi! Krancis apsolījās cienāt šo un nu vilks stāstīja: “Kad saimniece ies uz pļavu un paņems bērnu līdz, tad tu majās nepalieci; es paņemšu bērnu, tu dzenies pakaļ un atņemi man bērnu, tad tu redzēsi: saimniece tevi sauks par bērna glābēju un dos ikreizes pilnu vēderu ēst.”
Krancim tas patika. Un tikdrīz ka nu saimniece bija pļavā un bērnu atzvēlusi pret tupezi, te vilks paķēra bērnu un projām; bet Krancis kā saukts vilkam pakaļ un atņēma bērnu. Saimniece tagad nezināja, ko būtu darījusi, tā vien labinājas: “Ak tu manu Krancīti, ak tu manu Krancīti!” Un Krancis nu dabūja ikreizes pilnu vēderu.
Kad kāzas nāca un sāka lopus kaut, tad Krancis nolasīja visas kājas, aizstiepdams uz mežu vilkam. Meitas gan viņam rājās — sūdzēja saimniecei, bet tā tikai pasmējās, sacīdama: “Manam Krancim jau kājas smeķ, lai jau viņam notiek!”
Atnāca kāzu diena, kāzinieki saradās, arī Kranča drauga vilka netrūka: tas nokrēslā bij palīdis apakš galda un gardi grauza kaulus. Krancis viņam noteica, lai tikai no galda apakšas ārā nelīžot, gan ēdienu pagādāšot Un kad meita nesa maizi un gaļu, Krancis tīšām nokūlās pa kājām — meita klupa — visi ēdieni no rokām ārā. Citi gan gribēja salasīt izbārstīto, bet saimniece sacīja: tas jau esot Krancim vēlēts! Krancis savāca visu gūrumu apakš galda un abi ar vilku nolika labus vēderus.
Pēc tādām vakariņām vilks Krancim sāka prasīt dzert. Nu Krancis tāpat atkal sagaidīja alus puisi: izgāza slauceni no rokām.
Visi smējās alus puisim, bet Krancim neviens nekā nedarīja. Abi draugi krietni sadzērās. Vilkam jau bija it laba dūša. Krancis, to manīdams, vedinājās vilku labāk projām, bet vilks negāja, sacīdams, ka gribot vēl dancot. Gan Krancis nokodināja, lai neejot dancot — klāšoties nelāgi; bet muzikanti sāka pūst un vilks — vai teic, vai neteic — sāka kaukt līdzi. Ļaudis apmanīja pelēķi pagaldē un miešķēja pa durvim ārā. Bet vilks nemaz nevarēja pamukt, cik dikti bij pieēdis. Sētā to nosita. Mirdams tas teica: “Muļķim labas dienas neder!”
Kreicberģis Dzirciemā