Vālodze skrējusi uz Daugavu no laiviniekiem dziesmas mācīties; bet, par nelaimi, tobrīd neviens nedziedājis. Nu laidusies atpakaļ un ieraudzījusi tādu gabalu taļāk vecīti upmalā guļam.
Pieskrējusi klāt un paknābusi, lai celtos augšām; bet, are, kur nu celsies: bijis noslīcis. Nu dusmojusies pati uz sevi, ka tādu knābājusi, sacīdama: “Iemests ņerms Daugavā — sapuvis, apēdu, vē, vē!”
Āronu Matīss Bērzaunē