Vienai mātei bija trīs meitas. Neviens viņu neprecēja. Māte dažreiz pukojās: “Kaut vai pats velns nāktu manas meitas precēt!”
Te ienāca arī velns ar salmu kājām, kā čākstēja vien, un prasīja, lai dodot vienu meitu. Labi. Iedeva. Velns pārveda meitu un iedeva cilvēka galvu, acis un ausis, lai ēdot; pats aizgāja uz lauku. Bet meita neēda galvu, palika paslieksnī. Velns pārnākdams tūdaļ vaicāja: “Kur galva, acis un ausis?”
“Paslieksnī!”
Par to velns, nejauki saskaities, nogrieza meitai galvu, iesvieda pagrabā un aizgāja pēc otras māsas, stāstīdams, ka vienai garš laiks. Māte neko, iedeva otru meitu. Velns pārveda meitu un iedeva cilvēka galvu, acis un ausis, lai ēdot; pats aizgāja uz lauku. Bet meita neēda galvu, ielika ēdamo kuldā pelnos. Velns pārnākdams tūdaļ vaicāja: “Kur galva, acis un ausis?”
“Kuldā pelnos!”
Par to velns nejauki saskaities, nogrieza otrai meitai galvu, iesvieda pagrabā un aizgāja pie trešās māsas teikdams: “Otra palika slima un pirmai garš laiks!”
Māte neko, iedeva trešo meitu. Velns pārveda meitu un iedeva cilvēka galvu, acis un ausis, lai ēdot; pats aizgāja uz lauku. Bet trešā meita neēda galvu, ielika ēdamo azotē. Pārnāca velns: “Kur galva, acis un ausis?”
“Siltā, mīkstā vēderiņā!”
Par to velns brīnum priecājās, viņš atdeva trešai meitai visas. atslēgas un atvēlēja visās istabās iet, tikai tanī ne, kas aizsieta ar netīru lūciņu. Pats atkal aizgāja. Meita izstaigāja visas istabas un tīšām iegāja arī tanī, kas ar netīto lūciņu aizsieta. Tur viņa atrada māsu nedzīvās miesas un tādas zāles, ar kurām nedzīvus spēj atdzīvināt. Viņa tūdaļ atdzīvināja māsas un piemācīja, tai vēl pastāvot pagrabā, kamēr būs laiks.
Pārnāca velns, tas sāka ar trešo meitu maltīti ēst, bet meita gaudoja: “Mēs ēdam, mēs dzēram – kas dos mūsu māmiņai?” Velns atteica: “Sataisi, sataisi, nes savai māmei!”
Labi. Otrā dienā, kad velna nebija mājā, meita lika māmei zārku pagatavot, ielika dzīvo māsu iekšā, sabēra daudz zelta klāt un piemācīja: “Nekusties zārkā; velns tevi nesīs pie māmiņas: bet ja viņš nevīžotu nest, liktu zārku zemē, tad iesaucies vājākā balsī: “Redzu, redzu, vīriņ, ko tu gribi darīt!”
Pārnāca velns, trešā meita sacīja: “Manam tēvam vajaga zārka, aiznes viņam!”
Velns ņēma zārku pa muguru un nesa; bet zārks bija smags; pusceļā nolika zārku zemē un gribēja vāku atvērt, lai redzētu, kas tur tik smags. Te māsa ieteicas vājākā balsī: “Redzu, redzu, vīriņ, ko tu gribi darīt!”
Velns sabijās. Tūlin saņēma zārku pa otru lāgu, aiznesa pie mātes un iesvieda pa logu, sacīdams: “Še, māte, tavs tuntulis!” Māte atrada zārkā savu vecāko meitu un daudz zelta. Bet velns pārskrēja mājā un atkal ēda ar trešo meitu maltīti. Meita gaudoja: “Mēs ēdam, mēs dzēram – kas dos mūsu māmiņai!” Velns atteica: “Sataisi, sataisi – nes savai māmei!”
Labi. Otrā dienā, kamēr velns nebij mājā, meita lika zārku pagatavot, ielika otru dzīvo māsu tur iekšā, sabēra daudz zelta klāt un pamācīja, kas ceļā sakāms, ja velns vairs nenestu. Labi. Pārnāca velns, trešā meita sacīja: “Manai mātei vajaga zārka, aiznes viņai!”
Velns saņēma zārku pa muguru un nesa; bet zārks bija smags; pusceļā nolika zārku zemē un gribēja skatīties, kas tur iekšā. Te otra māsa ieteicās: “Redzu, redzu, vīriņ, ko gribi darīt!”
Velns sabijās. Tūlin saņēma zārku pa otru lāgu, aiznesa pie mātes un iesvieda pa logu, sacīdams: “Še, māte, tavs tuntulis!”
Māte atrada zārkā savu otru meitu un vēl daudz zelta. Trešā māsa vēl dzīvoja tādu laiku pie velna; bet drīzi tai sāka bailes mesties, ka velns neieiet pagrabā un neatron māsas atdzīvinātas, ka pazudušas. Un kamēr velns nebij mājā, viņa lika velna dimanta kalējiem izkait dimanta zārku un aiznest Daugavas malā. Tur tad pati iegulās iekšā un aizrāva vāku.
Zārks šūpodamies, žvangādamies ieslīdēja Daugavā. Daugavas ūdens aiznesa viņu labi tālu, kamēr kāds bagāts kungs, gar Daugavas malu staigādams, ieraudzīja dimanta zārku un atrada tanī daiļu meitu. Tūlin bagātais kungs pārveda meitu savā pili un apprecēja. Viņai piedzima bērns. Bet reiz kunga sieva auklēja bērnu un pamanīja velnu nākam. Nu muka pa trepēm zemē ar visu bērnu; velns skrēja pakaļ. Sieva redzēja, ka nevarēs izbēgt, tādēļ lēca zemē sacīdama: “Dievs, pieņem mani ar visu bērniņu!”
Bet krītot iekrita vecīšam klēpī. Velns arī lēca domādams, ka kritīšot vecīšam klēpī, bet neiekrita vis vecīšam klēpī, uzkrita akmeņiem un sašķīda. Nu sievai vairs nebija jābīstas no velna; tā dzīvoja laimīgi ar savu vīru – bagāto kungu.
J. Āboliņš Rūjienā