Mežā mazā istabiņā dzīvoja viena kaza ar diviem kazlēniem. Katrureiz, kad viņa izgāja laukā zāli ēst, viņa piekodināja bērniem, lai aiztaisa labi durvis, un lai cita neviena nelaiž iekšā, kā tik viņu pašu. Pārnākusi viņa sacīšot smalkā balsī: “Mīļie bērniņi,…
Lasīt tālākStirna un vilks
Stirna reiz paslēpa bērnus šķūnī, piesacīdama: “Bērni mīļie! nelaidiet neviena iekšā, kamēr es jūs saukšu šādiem vārdiem: bērniņi mīļie, laidiet mani iekšā: pilni ragi siena, pilni ciči piena!” Labi! Bet stirna nav gabalu aizgājusi, te vilks klāt ar savu rupjo…
Lasīt tālākVilks medībās
Vilks izgājis pamedīt. Izlavījās cauru dienu: nekā. Te ierauga oša galā strazdam ligzdu. Vilks tūliņ liels: “Nosviedi man vienu bērnu; ja ne, nokrimtīšu osi un apēdīšu jūs visus!” Strazds, muļķis, izbailēs nosviež arī. Otrā rītā vilks, ieēdies, klāt atkal: vēl…
Lasīt tālākVecais suns par bērna glābēju
Kādam saimniekam bija vecs suns, kuram deva ēst tikai sakaltušas garozas. Reiz suns satikās ar vilku, sūdzēja tam savas bēdas. Vilks sacīja: “Klausies, es tev došu labu padomu; bet kad tev labi klājas, neaizmirsti manis! Redzi, rītdien saimniece ar savu…
Lasīt tālākLapsas bērni
Lapsas bērni, no mātes šķirdamies, bēdājušies: “Diezin, kad un kā mēs plašajā pasaulē vairs satiksimies?” “Nesakiet neko,” māte atteikusi, “gan jau reizi tiksimies!” Ja citādi ne, pie kažoku skrodeļa droši vien saredzēsimies.”
Lasīt tālākLapsa un strazds
Strazdi ietaisīja bērželī gūstu (ligzdu) un perēja bērnus. Te pienāca pie bērziņa lapsa un prasīja strazdam, lai nometot tai zemē visus pautiņus, jo lapsa jau no laika gala pazīstama kā liela kārumniece. Strazdu pārītis par to dikti izbijās un nezināja,…
Lasīt tālāk