Lapsa reiz kautkur dabūjusi zivis, savilkusi savā alā un sākusi alas priekšā ēst. Atnāk vilks un prasa, lai dodot viņam ar’. Lapsa saka, lai ejot vien pats zvejot Vilks žēlojas, ka viņš jau zvejot nemākot. Lapsa pamāca: “Iebāz tik asti āliņģī un paturi labi ilgi, gan tad zivis pieķersies.”
Vilks muļķis arī visu notic, aiziet uz āliņģi un iebāž asti aukstā ūdenī; bet nu sāk lieliski salt un vilkam iesalst aste ledū. Vilks sāk nejauki kaukt un lapsa arī līdz. Kaimiņu suņi, izdzirduši kaukšanu, skrien tūlin šurpu un brūk vilkam virsū; bet lapsa jau pie laika ir aizmukusi uz mežu. Vilks tik ar varu dabūja izraut pliku asti no ledus un aizbēg ar lielām pūlēm.
Mežā vilks sastop atkal lapsu un uzkliedz tai dusmīgi: “Nu es tev atmaksāšu!”
“Par manu labo sirdi!” lapsa atteic. “Es jau tev gāju palīgā un tiku pavisam sakosta. Tu vēl vari skriet, bet es tikko varu kājas pavilkt.”
Vilkam paliek lapsas žēl un viņš prasa: “Vai es tev kā nevaru palīdzēt?”
“Žēlo nu tu mani, kā es tevi žēloju”, lapsa saka, “un aiznes mani uz alu!”
“Sēsties tad ar’ man mugurā, varbūt, ka vēl varu tevi aizvilkt”
Lapsa nu sēdās vilkam mugurā un vilks vaidēdams stiepa to uz alu. Vilkam mokoties, lapsa priecīgi iesaucās: “Kults nekultu nes, kults nekultu nes!”
Vilks, kā neticēdams, jautā: “Ko tu sacīji?”
Lapsa atbild: “Es jau teicu, ka nekults nes kultu.”
Pēc kāda brīža vilks jūt, ka kas silts notek gar viņa muguru. Vilks prasa: “Ko tu tur dari?”
“Man klājas pavisam slikti”, lapsa atbild.
Vilks arī tic un nes lapsu vēl jo rūpīgāki. Kad lapsa bija aiznesta, tad viņa priecīgi ielīda savā siltā alā; bet vilkam ilgi bija jādziedē noplēstā aste un sakostie sāni.
P.Ozoliņš Krustpilī.