Diviem saimniekiem sagāja lauki kopā; bet tam vienam saimniekam auga varena labība, otram it nemaz, lai gan viņš vienādi vien dievu bij lūdzis. Beidzot, kad nemaz vairs nepadevās, saspēries un sācis velnu lūgt, lai tas viņam audzinātu labību. Un, ko domāt, – labība patiesi sākusi padoties.
Kādu svētdienu saimnieks, nabaga saimnieks, kam labība senāk neaugusi, izgājis laukus aplūkot un pašās krūtīs saticis velnu; tas teicis:
«Es tev labību audzināšu uz dzimumu dzimumiem, Ja tikai uz pusēm varētu satikt: es šogad gribēju par to labumu labības virsu ņemt, ņemi tu apakšu!»
«Nē, nē, labības virsu es ņemšu, ņemi tu apakšu,» saimnieks tiepies.
«Labi, labi! ņemšu arī tad šogad apakšu. Bet klausies, saimniek! ja gribi kādreiz pie manis atnākt, tad noeji laukmalā pie lielā 8kmeņa un piesiti trīs reiz, labprāt ielaidīšu tevi pie sevis.»
Un tā nu šoreiz saimnieks ar velnu izšķīrušies lielākā draudzībā.
Pļaujamā laikā saimnieks nopļāvis savu labību un sametis kādas septiņas stirpas – tik vareni togad bijis audzis. Bet, līdz laukus bij novācis, te nākamā naktī sacēlies aplam liels vējš, domājuši – pasauli aizpūtīs.
Ritā saimnieks izgājis laukā un brīnījies un brīnījies: «Kur tie rugāji palikuši? Lauks melns izravēts.* Beidzot atjēdzies: «To tas vakarējais vējš padarījis; velns to palaidis, lai rugājus ievāktu.»
Otrā gadā velns sacījis: «Nu es ņemšu virsu, ņemi tu apakšu.»
«Labi! Ņemšu apakšu!»
Saimnieks nu iestādījis tai gadā kartupeļus. Atnācis rudens. Te vienu nakti dzird: vējš atkal kājās. Rītā ies skatīties – atradis: neviena kartupeļa lumsta vairs, visus vējš nopļāvis, bet apakšā pašus kartupeļus nav aizticis. Tas nu tas.
Bet pēc apkūlām saimnieks darījis stipru alu un aizgājis pie akmeņa velnu arī ieaicināt viņa alu baudīt. Velns atnācis un pievilcies kā dublis, saimniekam bijis īsts nagu darbs, kamēr piedzērušo mājā pārvadījis. Beidzot pie akmeņa piedzērušais velns teicis: «Nu es ietapšu gan pats, eji tikai atpakaļ; bet rītā atnāci manu alu arī baudīt.»
Rītā saimnieks aizgājis pie akmeņa un piesitis trīs reiz. Velns izlīdis no akmeņa apakšas, aicinādams: lai tikai nākot iekšā, alus jau esot norūdzisl Iegājis. Kas ir? Liela sile pilna ar savārītiem kartupeļu lumstiem, tas tas alus. Siles galā gulējusi plaudeniski vēl liela, liela karote, droši vīram ko celt, un velns tikai skubinājis: «Nekaunies! Ņem karoti un baudi!» Saimnieks sakampis karoti abām rokām, nosmalstfjis pa virsu šķīstumu un raudzījis baudīt teicamo alu. Pabaudījis… Vai manu dieniņu! Ne pēc apšu sulas, ne pēc samazgām, jāsaka: lai velns tādu dzer! Bet, ko darīsi, velns tikai skubina: «Dzer, dzer, dzer – neapsmādē!» Nu saimnieks palicis dusmīgs un zvēlis vienreiz ar lielo karoti velnam pa pašu pieri. Velns saucis: «Kā? Vai gribēji mani nosist?»
«Ej, muļķis, ej, es nu sitīšu tevi, to jau tas stiprais alus darīja.»
«Nekā, nekā, tu gribēji mani nosist, tādēļ, par to spīti, likšu tev savus zvērus minēt, ja uzminēsi, kas tie par zvēriem, tiksi mājā, ja ne, nokaušu tevi.»
Velns iegājis tādā sānu istabā un izvedis divus zvērus: kas tie esot.
«Kas tad tos nepazīst: viens ir vilks, otrs lācis!»
«Uzminēji gan; bet atvedi man no saviem zvēriem arī kādu, ko es vēl nepazīstu, tad tiksi vaļā.»
Labi! Saimnieks pārgājis mājā, paņēmis cūku, iesējis striķī un rāvis uz elli. Cūka, zināms, kviekusi, lai ausis aizkrīt, bet saimnieks tikai rāvis tīšām, lai labi kliedz. Aizrāvis akmeņa tuvumā, velns izskrējis skatīties, kas tas par troksni. – Ierauga: saimnieka zvērs. Nu saucis: «Nenāci tuvāk, nenāci tuvāk! Vedi savu briesmīgo zvēru atpakaļ, tu esi vinnējis: lai tev labība aug taviem bērnu bērniem, bet nenāci tikai vairs pie manis iekšā!»