Reiz saimniece ņēma sviestu un sauju miltu un nodomāja izcept varenu rausi. Liekot uz lizes, rausis izskatījies tik garšīgs, ka saimnieces septiņiem bērniem un vectēvam siekalas saskrējušas mutē. Rausis to visu redzējis un sācis domāt, kā no tiem varētu atsvabināties.
Beidzot, kad saimniece rausi izvilkusi drusku apskatīties, tas nolēcis no lizes un skrējis uz durvju pusi. Durvis bijušas vaļā, jo bijusi karsta diena. Rausis aizripojis pa tām ārā, tad pa ceļu projām, pats nezinādams, kur. Saimnieces septiņi bērni ar vectēvu skrējuši rausim pakaļ, bet nevarējuši to panākt.
Pa ceļam viņš saticies ar gaili, kurš saucis, lai viņu pagaidot. “Kad jau saimniece, septiņi bērni un vectēvs, mani ķerdami, nenoķēra, kur tad vēl tu?” teica rausis un ripoja tālak.
Tad viņš saticis pīli, kura saukusi, lai šās pagaidot, bet rausis atteicis: “Kad jau saimniece, septiņi bērni, vectēvs un gailis, mani ķerdami, nenoķēra, kur nu vēl tu?”
Tad viņš saticis skroderi Jēģergaili, kurš tāpat saucis, lai to pagaidot, bet rausis atbildējis: “Kad jau saimniece, septiņi bērni, vectēvs, gailis un pīle, mani ķerdami, nenoķēra, kur nu vēl tu?”
Beidzot viņš saticis cūku, kura piedāvājusies viņu uz sava deguna aiznest. Rausis bijis tā ar mieru, un kad tas apsēdies uz cūkas deguna, viņa to tūliņ apēdusi.
L.Ērģelniece Zasulaukā, A.Bērzkalnes krājumā.