Kad vācieši nonākuši latviešu zemē, tad viņi līdz ar citām lietām atveduši arī puķes. Latvieši tās pirkuši ar lielu prieku. Puķu pardevējs reiz ļoti slavējis kādu skaistu rozi, un to nopircis viens latvietis. Pārdevējs vēl īpaši pieteicis, ka puķe esot cieši glabājama, lai nesalūztot un nenovīstot, un pircējs to ielicis savā tukšā sviesta cibā.
Pircējs pārnesis puķi savā mājā, iestādījis dārzā, un tur tā sākusi ātri augt un ziedēt sarkanziliem ziediem. Vācu roze ātri vairojusies un to sākuši dēstīt arī visi kaimiņi. Bet nu svešā puķe, kā jau roze, bijusi asa un dūrusi rokās. Tad nu latvieši sākuši to dēstīt gar sētmalām, lai zaķi nenāktu dārzos. Tā nu vācu puķes, sauktas par usnēm, tikušas ārpus sētas un sākušas tā vairoties, ka ar tām apauguši visi dārzi un lauki. Zemkopji tagad šo vācu rozi vairs acu galā neierauga.
P.Lazdiņš Sērpilī. Atbalss kalendars 1894.