Vienam tēvam tris meitas. Reiz tēvs sūta jaunāko meitu kazu ganīt. Meita paņem maizi līdz un ganos visu maizi atdod kazai. Vakarā tēvs vaicā kazai: “Ko tev laba deva ēst?” “Ko nu deva? Deva ūdeni dzert, deva dūņas ēst.” Tad tēvs sadusmojās par meitu un nocirta tai galvu. Otrā dienā sūta vidējo meitu ganos. Tā arī paņem maizi līdz un visu atdod kazai apēst. Vakarā tēvs vaicā kazai: “Ko nu tev laba deva ēst?” “Ko nu deva? Deva ūdeni dzert, deva dūņas ēst” Tēvs sadusmojās ir par trešo meitu un tai arī nocērt galvu. Trešā dienā sūta vecāko meitu ganos. Tā paņem maizi līdz un arī atdod kazai.
Vakarā tēvs vaicā kazai: “Ko nu tev laba deva ēst?” “Ko nu deva? Deva ūdeni dzert, deva dūņas ēst.” Tēvs sadnsmojas ir par trešo meitu un tai arī nocērt galvu. Ceturtā dienā tēvs sūta māti ganos; bet pats aiziet slepus no-skatīties, vai tas tiešām tiesa, ko kaza vakar, aizvakar teikusi. Skatās, skatās — redz: nav vis tiesa, ka dūņas dod ēst— maizi māte dod. Labi. Vakarā pāmāks kaza no ganiem, tēvs valcā: “Ko nu tev laba deva ēst?” “Ko nu deva? Deva ūdeni dzert, deva dūņas ēst.”
Nu tēvs par tādiem meliem sagrāba kazu un dzīvu dīrās; bet tutiņš, par nelaimi, nebija ass – bij jātek iztrīt. Bet ko kaza? Tā par to laiku uz mežu prom un lapsas alā iekšā. Pārnāk lapsa, paskatās alā – kas tas? Viens priekšā un tā izbailēs kājas vien notrīc un prom, ko māk. Skrien, skrien satiek vilku: kas kaišot kūmiņam, kad tik nobijies? Tā un tā, viens ielīdis alā, neiet ārā. “Niekl! Es viņu izdzīšu!” Aiziet lapsa ar vilku par abiem, paskatās alā – nekā. Abi nobīstas un prom, ko māk. Skrien, skrien – satiek lāci: kas kaišot šiem abiem, kad tik nobijušies? Tā un tā, viens ielīdis lapsas alā, neiet ārā. “Nieki! Es viņu izdzīšu!” Aiziet trijati, paskatās alā, nekā. Visi trīs nobīstas un prom, ko māk. Skrien, skrien – satiek biti: kas kaišot šiem, kad tik nobi-jušies? Tā un tā, viens ielīdis lapsas alā, neiet arā. “Nieki! Es viņu izdzīšu!” Un nu bite ielaidas alā, iedzēla kazai; kaza izlēca no alas un lapsa ielīda alā.
Teodors Dumpis, Zin. Kolll.kr.