Odi satiek vilku, kurš pašu laiku iet uz zirgu, un prasa: “Kurp tad tu nu, kuplasti, iesi, tā noglaudies un aizslēpies?” “Iešu uz ganībām, tur no zirga sev sataisīt brangu pusdienu. Es viņu nokodīšu un labi sabaŗošos.”
Odi brīnodamies saka: “Ko, vai tu viens pats gribi uzvārēt zirgu? Tas jau ne mūžam nav tiesa! Mēs reiz pieci tūkstoši saķērāmies ap vienu un tad tik knapi gar zemi nogāzām un pie tam viņš pusi no mums nospieda. Tevi jau viņš nosistu uz reizi, kad tu viens pats ietu.” Vilks, to dzirdējis, pārdomāja visu labi, atstāja zirgu un gāja labāki citur savu laimi meklēt.
D. Ozoliņš Jaunrozē. Brīvzemnieka “Mūsu tautas pasakas” I, 7. LP, Vl, 37. AŠ, II, 36a