Vienai meitai upē mazgājoties uzlēca krupis uz krūtim un tā piesūcās klāt, ka nekā vairs viņu nevarēja noraut. Ar pakaļas kājām viņš tā bija iespiedies miesā it kā zemē, tā ka tikai viņa galvu varēja redzēt un neviens dakteris nevarēja viņas izārstēt.
Tad kāds zaldāts deva padomu, lai noliekot zemē vienu gabalu zaļas vadmalas, tur lai uzliekot bļodu ar ūdeni un spoguli, bet meitai lika nostāties tā, ka lai krupis varētu redzēt sevi spogulī. Krupis, ieraudzīdams sevi spogulī, domāja, ka tas ir cits krupis, nolēca nost un ielēca ūdenī. Tā nu šo noķēruši un meita palikusi vesela.
St. Ulanowska, Lotysze lnflant Polskich, 89