Kādam ķēniņam bij princese, kas varēja katru mīklu uzminēt. Caur to princese bij izdaudzināta pa pus pasauli. Visi nāca gudro princesi apbrīnot, visi pēc viņas precēt. Beidzot ķēniņš saka: “Ilgāki to nevaru vairs izturēt: katru dienu mana pils no preciniekiem, kā piebāzta. Tagad izlaidīšu šādu ziņu – kas manai meitai tādu mīklu uzdos, ko viņa nevar uzminēt, tas lai tad viņai paliek par vīru, bet tos, kas manai meitai mīklas uzdos, kuras viņa var uzminēt – likšu pakārt.”
Tas līdzēja, jo no tās dienas lielo precinieku drūzmu ne redzēt neredzēja.
Tā tas palika labu laiku.Te uz reizi trīs tēva dēli tikmēr lielās, kamēr salielās ar princesi spēkoties. Vecākais brālis iet ar savu gudrību pirmais uz pili. Viņa mīklas bij gudras, bet princeses atbildes vēl gudrākas. Nekā darīt – jāiet pie kārtavām. Otram brālim neizgāja labāki. Nu taisās jaunākais brālis uz pili, bet tēvs, māte vairs to nelaiž. Kas tad būšot pēc viņu nāves mājiņā palikt, kas abiem vecumā maizes dot. Jaunākais brālis tomēr neatlaižas, viņš krīt klāt lūgties, kamēr tēvs atvēlē arī. Bet māte ne uz to pusi, divi dēli esot jau palikuši pie kārtavām, – trešo ne par ko nelaidīšot.
“Kad tu izčibētu – nu jārauga klusu aizkļūt!” tas nodomā pie sevis. Kādu dienu dēls saka mātei: “Klausies, māmuliņa, man jājāj uz mežu stirnas šaut, ielieci cibiņā pavalga tiesu un kulķenītē maizes klinciņu.”
Bet māte tūlīt nomana uz kurieni dēls nodomājis aizkļūt. Viņa sadusmojās un ieber klincītī nāves zāles, pie kam raudādama nočukst: “Tikpat, kamēr tu mirsti pie kārtavām, mirsti labāk uz ceļa, mazākais man nebūs tas kauns jānes, ka trīs dēli tādā negodā miruši!”
Jaunākais dēls paņem savu šaujamo rīku un aizjāj. Bet uz ceļa zirgs nokāst. Dēls domā: “Pag, pag! iedošu maizes klincīti gan tad tu atžirgsi.” Zirgs apēd klincīti un nosprāgst, divas vārnas pielaižas zirgam acis knābāt – tās arī nosprāgst. Dēls iebāž vārnas kulītē un aiziet. Ap vakaru tas ieiet kādā mājiņā, kur vecmāte ar divpadsmit dēliem dzīvo. Dēli, visi divpadsmit, briesmīgi slepkavas,bet tai brīdī tik māte vien mājā.
“Vaj nav ko iekost?” jaunākais dēls vaicā.
“Ir gan, bet ēdi knaši, jo kad mani dēli pārnāks, tie tevi nomāks.”
“Cik dēlu tev ir?”
“Man pavisam divpadsmit.”
“Skat nu, vecenīte, tad jau dikti labi! Še manā tarbiņā divi balodīši, izcepi tiem vieniem sešiem to vienu balodīti, tiem otriem še to otru. Es paēdīšu un steigšos projām.”
Jaunākais dēls, labi paēdis neaizgāja vis projām, bet klusu uzlīda uz istabas augšieni. Vecene ar balodīšu cepšanu nodarbodamās to nemaz neievēroja.
Pusnaktī dēli pārnāk un tūlīt prasa: “Kas te par svešu smaku? “Kas nu par smaku – dabūju divus balodīšus un izcepu vieniem sešiem to vienu, otriem sešiem to otru.”
Dēli nu paēd, bet tūlīt arī atstiepjas, vecene noskrubina kauliņus – tā arī gatava. No rīta jaunākais dēls iet tāļāk. Iet iet, cik ilgi neēdis iesi, gribās ēst. Te – par laimi – tas izdzird, ka turpat blakus stirna brēc. Viņš pārliek savu šaujamo rīku pār plecu un saka tā: ,,Ja es redzēšu to stirnu nošautu, tad būšu ķēniņš, ja nenošaušu, tad man jāmirst tepat mežā neēdušam.”
Aizmuguris gan šāvis, tomēr nošāvis. Tagad, labi paēdis, atpūties, sukājis iet, kamēr nonācis pilī, kur tūlīt uzdevis princesei šādu mīklu: “Citreiz biju liels medinieks. Es nošāvu, tas nošautais nošāva divi, tie divi nošāva pa priekšu divpadsmit un beigās vēl vienu. Otrā dienā šāvu to, ko neredzēju un ēdu to, ko biju redzējis.”
Mīkla desmit dienu laikā jāuzmin! Bet padoma prasīt princese nedrīkst nevienam pašam. Princese izminās, izminās – nevar uzminēt. Vakarā jaunākais dēls piedabū princeses durvju sargu uz savu pusi un saka tā: “Klausies, ja es tikšu par ķēniņu, tad iecelšu tevi par padoma devēju, bet tev jāizdara tas, ko lieku: noklausies tu man aiz durvīm, ko princese labu runā.”
Durvju sargs tā izdara. Viņš pasaka jaunākajam dēlam, ka princese tādus vārdus mētājuse: “Ak tu nejēga, tavu gŗūtu mīklu! Bet, nekas, man desmit dienu laika. Es deviņas dienas sūtīšu savas kalpones, lai rauga no viņa mīklu izvilkt, ja tām neizdosies, tad desmitajā dienā iešu pate! Tik labi jāuzmanās, lai neviens nedabūtu zināt, ka esmu gājusi padoma prasīt.”
“Labi, tu esi varens durvju sargs! Paņemi savas šķiltavas un paslēpies manā istabā. Kad kalpones pie manis ienāks mīklu izviļināt, tad es šķaudīšu, bet tiklīdz, kā iešķaudos, tad šķili, ko māki.
“Labi. Necik ilgi, te viena kalpone klāt. Bet, tik drīz, ka uzsāk valodas par mīklu, tā jaunākais dēls iešķaudās un durvju sargs šķil, ko māk. To dzirdēdama, kalpone aiziet klupdama krizdama un nemaz neatjēdzas, ka aizmirsuse savu lakatiņu paķert.
Tām astoņām neizgāja labāki.
Desmitajā dienā raudzīs pate princese uz savu laimi mīklu izkrāpt. Viņa atver durvis un bailīgi prasa: “Puisīt, vaj esi viens pats te istabā?”
“Kāpēc tā prasi?”
“Jā, puisīt, man bail, ka kāds nenoklausās to, ko tevīm prasīšu.”
“Tad jau tu gribēsi laikam mīklu zināt?”
“Nu, kā tad. Puisīt, mīļais, pateic man tik to pirmo vārdiņu, vairāk negribu.” Tos vārdus izteicot, jaunākajam dēlam paliek tik mīksta sirds pret princesi, ka nevar atturēties nepateicis mīklas pirmo vārdiņu, pat šķaudīt tas aizmirst. Un tas trakākais vēl tas, savā nejēdzībā tam izsprūk vēl mīklas otrais vārdiņš. Šis tūlīt gan apķer, ko padarījis, sāk tūlīt arī šķaudīt, šķiltavas arī nožvirgst, pat princeses lakatiņš paliek turpat, bet princese jau projām, tai divi mīklas vārdiņi pietiek.
No rīta princese mīklu pateic, jaunākajam dēlam jāiet pie kārtavām. Bet iekams to kar, tas izlūdzās no ķēniņa vēl beidzamo reizi pie kārtavām to vieglāko mīklu uz pasaules princesei uzdot. Ķēniņš domā: Nu, kas par nelaimi, ja viņa tik grūtu uzminēja, tad jau to vieglāku pasmiedamās uzminēs.
Noiet pie kārtavām, jaunākais dēls uzdod mīklu: “Redziet, citreiz biju liels medinieks. Desmit stirnas šāvu: tās gaļas man izmuka, tās ādas man vēl tagadiņ.” Šo mīklu princese nebij gaidījusi. Mini, nu mini, ko pati ar savam kalponēm izdarījuse. Teiksi tēvam, ka mīklas pirmos vārdiņus izvīlusi, tas neiet. Minēsi šo mīklu, arī neiet, jo tad tēvs vēl labāk dabūs zināt, ko izdarījuse. Nebūtu tie lakatiņi tur palikuši, jeb nebūtu pie mīklas uzdošanas noteikts. Padoma prasīt nedrīkst nevienam pašam, tad jau vēl kaut kā izķeparotos, bet tagad cits nekas neatliek, ka jaunāko dēlu precēt. Un tā arī notika.
Pēc kāzām jaunais ķēniņš paņem karaspēku un aiziet raudzīt, ko labu viņa vecais tēvs un māte dara. Uz ceļa tam iekrīt prātā, to slepkavu būdiņu nopostīt, kur abas vārnas par balodīšiem devis cept. Kara vīri noplēš jumtu, uzplēš grīdu: ak tu manu dieniņ, apakš grīdas liels pagrabs un pagraba dibinā viņa paša, abi vecākie brāļi piesieti. Nabadziņi pie beigām novārguši, lai gan ēdiena tur papilnam, jo pagrabā slepkavas sanesuši milzīgu kāpu visādu ēdienu, dzērienu. Brālis, to redzēdams, tūlīt prasa: “Brāļi, mīļie, kā te ietikāt? Vaj tad mīklas nedevāt minēt? Vaj tad jūs nepakāra?”
“Mēs jau līdz ķēniņa pilij nemaz netikām. Slepkavas mūs sagūstīja un tūlīt aizsūtīja viltus ziņu tēvam, ka esam pakārti, ka mīklas princese uzminējuse. To viņi darīja tamdēļ, lai tēvs mūs nemeklētu un caur to viņu mitekli neuzietu un neizpostītu.”
Kas nu varēja būt priecīgāks par veco tēvu un veco māmuliņu, kad jaunākais dēls par ķēniņa znotu palicis, vēl pārved abus vecākos dēlus dzīvus. Viņi raudāja trīs dieniņas, trīs naksniņas prieka asaras un tad aizgāja savam jaunākajam dēlam līdz uz pili.