Are, tas bijis tanīs laikos, kad cilvēki, lopi un zvēri varējuši sarunāties. Toreiz nogājis kāds vīrs uz mežu malku cirst, uzmeklējis sausu koku un sācis strādāt. Te tam pienākusi lapsa un uzsaukusi: “Vīrs, es tevi ēdīšu!”
Virs gan nebijies, bet ātri apdomājies teicis: “Mīļo kūmiņ, labāk jau neēd, atstāj mani dzīvu, es par to tevi izmācīšu stabuli pūst, tad tu varēsi iet par muzikantu un tev maize būs visam mūžam.” “Labi!” lapsa iesaukusies it priecīga, “izmāci mani stabuli pūst, un es tevi neēdīšu.”
Vīrs ātrumā nocirtis kādu triju pēdu garu puļķi un licis lapsai ieņemt puļķa vienu galu mutē, šis atkal notaisīšot otru galu un pa- rādīšot, kā pūst. Lapsa, saprotams, vīram paklausījusi un saņēmusi puļķa galu mutē; vīrs ilgi negaidījis, bet devis ar cirvi puļķam pa otru galu, tā ka tas viss salīdis lapsas rīklē. Lapsa nabadzīte sarāvusies tīri līka un pakritusi gar zemi.
Vīrs neskatījies vairs i atpakaļ, bet devies vien projām un klusām priecājies par savu gudro darbu. Bet prieki nebijuši diezin cik ilgie, jo vēl nebijis pagājis necik tālu, kad saticies ar vilku, kas rādījies būt pavisam izbadojies. Vilks, tīri acim redzot, tapis priecīgāks un uzsaucis drebošam vīram: “Ko tu trīci! Sataisies, ka varu tevi noēst un apmierināt savu tukšo vēderu!”
Te vīram iešāvies galvā atkal kāds niķis, tas uzrunājis vilku šā: “Ko nu, kundziņ, no manis ēdīsi? Būs tikai vienai reizei; bet es tevi izmācīšu vijoli spēlēt, tad varēsi iet par muzikantu un maize būs labu labā visam mūžam.”
“Ja!” vilks iesaucies, ,Ja tu izmāci mani par muzikantu, tad ēst tevis neēdīšu, bet atstāšu pavisam dzīvu.” Nu devušies abi uzmeklēt vijoli. Gājuši, gājuši, līdz atraduši labu resnu kluci. Vīrs uztaisījis ķīli, ieplēsis klucī šķirbu un iedzinis tanī ķīli, tad teicis uz vilku: “Ieliec šinī šķirbā prieķšķetas, es atkal sarīkošu stīgas un tad sāksim spēlēt.” Bet līdz vilks iebāzis ķetas klucī, tā virs izsitis ķīli un šķirba aizvērusies, iespiezdama vilka ķetas kā knīpstangās. Vilks sācis smilkstēt, kaukt un lūgt vīru, lai palīdzot izņemt ķepas no kluča. Vīrs atteicis, lai paciešoties, lai! — jo stīvāki stīgas, jo labāki skanēšot, un devies projām.
Bet tīri kā par nelaimi vīrs saticis drīz vien atkal lāci, kurš uzsaucis tam rupjā, pavēlošā balsi, lai apstājoties, šim jāpaturot pusdiena; un kad nu cita labāka pie rokas neesot tagad, tad ēdīšot viņu. Vīrs nu gan gandrīz zaudējis dūšu, jo ar lāci nedrīkstējis daudz neko iesākt; bet tomēr iešāvies padoms prātā — pateicis: “Ko nu, meža tētīt, no manis ēdīsit, cik tad jums tur būs: drēbes un kauli vien ir, labāk es izmācīšu jūs par melderi, būs mūžam maizes bez bēdas!”
“Nu, labi, labi!” atrūcis lācis, “kad jau nu tu mani izmācīsi par melderi, tad ļaušu arī tev vēl dzīvot.”
Nu devušies abi uzmeklēt dzirnavas. Nonākuši pie akmeņu čupas un apstājušies. Vīrs teicis, ka pirms jāizmācoties izkalt dzirnu akmeņi. Lācim tas izlicies gan par garlaicīgu, bet kad vīrs apgalvojis, ka ilgi nebūšot un lācim nevajadzēšot neko strādāt, varēšot tikai gulēt, skatīties, tad lācis apmierinājies. Vīrs licis lācim nogulties blakus akmeņu čupai un izstiept visus locekļus taisnus; tad lai guļot tik ilgi, kamēr šis teikšot celties. Lācis, neko ļaunu neparedzēdams, paklausījis un gulējis gluži mierīgi, kamēr vīrs apkrāvis to visapkārt ar akmeņiem un beigās vel uzvēlis lielu akmeni lācim taisni virsū. Nu lācis bijis ieslodzīts, ka nevarējis ne pakustēties, bet vīrs gājis gluži mierīgs un priecīgs uz māju.
Pa to laiku, kamēr vīrs darījies ar vilku un lāci, lapsa bijusi izvilkusi sprungulu no rīkles un devusies uz to pusi, kur vīrs aizgājis, lai varētu tam atriebties. Tā nebijusi necik tālu gājusi, kad atradusi vilku. Vilks lūdzis lapsu palīgā. Lapsa paklausījusi un tā vienotiem, spēkiem atsvabinājuši ķepas no spīlēm. Pēc tam, kad bijuši izstāstījuši viens otram savas nelaimes, apņēmušies abi dzīties vīram pakaļ un atriebties. Iedami tie uzgājuši arī iespostīto lāci un atsvabinājuši arī to no akmeņiem – pēc tam tad devušies visi trīs vīram pakaļ.
Vīrs, nebijis vairs tālu no mājām, kad ieraudzījis, ka lapsa, vilks un lācis dzenas pakaļ. Neko darīt, izbēgt nebijis vairs iespējams – gals tā kā tā! – nespējis vairs ir lāgā Dievu pielūgt – jau vajātāji bijuši klāt. Te vīram radies padoms pēdējā acumirklī. Viņš nolaidis bikses, saliecies uz priekšu, un pagriezis zvēriem pakaļu [šo vietu K. Untiņš uzrakstījis angliski: towered his trow-sers, bowed himself forward and turned the back to the beasts], domādams: “Kamēr viņi mani sāks ēst no viena gala, tikmēr ar otru varēšu pielūgt Dievu.” Bet tikko saliecies, tā lapsa apstājusies un teikusi saviem biedriem: “Es viņa neaiztieku – redziet: viņam ir stabule klāt, viņš to var iedzīt atkal manā rīklē.”
Arī vilks apstājies un teicis: “Ir es negribu vairs otrreiz bāzt savu ķepu šķirbā.” Tikai lacis tā kā gribējis uzņemties cīniņu bet, kad apskatījies pēc saviem biedriem, tad tie bijuši jau tālu no briesmīgā vīra – tādēļ arī tas norūcis: “Nebūtu tevim tas dzirnu akmenis līdzi, tad tu nu gan redzētu; bet lai šoreiz vēl paliek!” un aizčāpojis projām. Vīrs nosmējies par gudrajiem zvēriem un nogājis sveiks un vesels mājās.
K. Untiņš no Dārtes Vērmeles. Eta., lll. 1893.