Reiz atklīda auniņš no ganāma pulka un nomaldījās mežā, skrēja bļaudams. Te uz reizi to satiek vilks. Rīkli atplētis, viņš taisās norīt aunu.
Šis izbailēs sāk vilku lūgties: “Nerij mani vēl tagad, es maziņš un vājš, pagaidi, kamēr izaugšu liels, tad tev būšu treknāks kumoss!”
“Labi!” atteica vilks, “tev būs laikam taisnība, es tevi iznesīšu no meža pie citām aitām, kur tad tu varēsi baroties un liels augt, bet turi vārdu!”
“Turēšu!” atteic auniņš un vilks iznes to no biezumiem ārā. Pēc laba laika satiekas vilks ar aunu. “Nu, vai turēsi vārdu?” iesaucas vilks.
“Turēšu!” atteic auns, “bet, kas tev būs no manis, kad tu mani plēsīsi? Zobi vien pieķersies; es zinu labu padomu: redzi, tur krūmos ir kalns; es uzkāpšu uz kalna, tu stāvi lejā ieplētis rīkli; tad es skriešu ar joni no kalna zemē un tev taisni pa rīkli vēderā iekšā. Tā, man un tev būs vieglāki.”
Vilks ir mierā, auns to noved pie kalna. Auns uzkāpj augšā, vilks paliek apakšā gaidīdams. Auns, kalnā uzkāpis, iesaucas: “Nu, atplēt rīkli labi platu, lai man būtu vieglāka nāve!”
Vilks atplēš žaunas līdz ausim. Auns dodas kā vējš no kalna zemē, iecirzdams vilkam ar ragiem tā pa pieri, ka tas paliek pusdulls guļot. Auns, pārlēcis vilkam pāri, pa krūmiem projām.
Vilks uzcēlās pēc laiciņa, nopurinājās un teica: “Labs bija gan; bet tikai drusciņ par labu.”
V. Runtulis, Vilcē. Jkr.