Auns

Vilks par aunu

Gudrs vilks izdomāja viltu, kā varētu bez pūliņa aitas sabūt ēšanai. Viņš papriekšu gan izmēģinājās šā gan tā, bet arvien nekā neizdevās, tikai pa reizām kādu noķēra. Bet vienreiz tam labi izdevās, viņš bija noķēris ganam vislielāko un visbrangāko aunu, kas tikpat liels bija kā vilks pats. Lasīt tālāk

Auns ar vilku

Reiz atklīda auniņš no ganāma pulka un nomaldījās mežā, skrēja bļaudams. Te uz reizi to satiek vilks. Rīkli atplētis, viņš taisās norīt aunu.

Šis izbailēs sāk vilku lūgties: “Nerij mani vēl tagad, es maziņš un vājš, pagaidi, kamēr izaugšu liels, tad tev būšu treknāks kumoss!” Lasīt tālāk

Auns ar vilku

Izsalcis vilks, sirodams pa leju, ierauga aunu kalna galā un sāk kāpt kalnā, lai to aprītu. Šis iesaucas: “Pag, brālīti, ko kāpsi tik augstu, ko pūlēsies? Notupies turpat apakšā, izplēt muti un gaidi – es lekšu no kalna un ielekšu tev taisni rīklē.” Lasīt tālāk

Auns ar vilku

Reiz viens auns nomaldījies no gana un iegāš krūmos. No otras puses nāk viņam liels vilks pretī. Auns sabīstas un grib bēgt, bet vilks uzsauc: “Kur nu, draugs, steidzies, parunāsimies! Man dikti ēst gribis.” Lasīt tālāk

Jaunais vilks ar aunu

Pavasarī auns ēdis uz rudzu zelmeņa. Jauns vilks, kas līdz šim tikai smaulas aitas bij redzējis, iznācis no meža un prātojis: “Diezin, vai tā būtu aita, vai ne? Ne, nebūs vis.”

Gājis klātāk; bet auns pēkšņi apgriezies ar visiem ragiem un sabolējis acis. Lasīt tālāk

Auns ar vilku

Reiz vilks saticis avenu meža malā un sacījis uz to: “Es tevi apēdīšu!”

Avens atbildējis: “Kam tev vajaga pūlēties ēst? Nostājies labāk lejā, atplēt muti; es uzkāpšu kalnā un ieskriešu tev dzīvs rīklē!” Lasīt tālāk