Vilks par aunu
Gudrs vilks izdomāja viltu, kā varētu bez pūliņa aitas sabūt ēšanai. Viņš papriekšu gan izmēģinājās šā gan tā, bet arvien nekā neizdevās, tikai pa reizām
Gudrs vilks izdomāja viltu, kā varētu bez pūliņa aitas sabūt ēšanai. Viņš papriekšu gan izmēģinājās šā gan tā, bet arvien nekā neizdevās, tikai pa reizām
Vilks un auns kādu dienu nejauši satikās pie upītes, lai padzertos ūdeni. Vilks dzēra augšpusē, bet auns – vairāk lejā. Vilks, pamanot aunu, piegāja pie
Reiz vilks sastapa aunu meža malā un sacīja: – Es tevi apēdīšu! Avens mierīgi atbildēja: – Kam tev pūlēties mani ēst? Nostājies lejā un atplēt
Reiz viens auns nomaldījās no gana un iegāzās krūmos. No otras puses pretī nāca liels vilks. Auns sabijās un gribēja bēgt, bet vilks sauca: –
Izsalcis vilks, sirodams pa leju, ierauga aunu kalna galā un sāk kāpt augšup, lai to aprītu. Auns iesaucas: – Pag, brālīti, ko kāpsi tik augstu?
Reiz viens auniņš atklīda no ganāmpulka un nomaldījās mežā, skrienot un bļaudams. Te uz reizes viņu sastapa vilks, atplēšot rīkli, gatavs to norīt. Auns, izbailēs,
Pavasarī auns ēdis uz rudzu zelmeņa. Jauns vilks, kas līdz šim tikai smaulas aitas bij redzējis, iznācis no meža un prātojis: “Diezin, vai tā būtu
